печально быть антисоциальным -

Ārgrupas necienīšanu ar protams var saukt par stereotipu, bet liekas tas ir iedzimts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, es gan ar stereotipiem biju domājusi to, ka šie apgalvojumi savā būtībā ir neloģiski.

1) novirze no normas -> garīga slimība;

Pirmkārt, garīgai slimībai ar dīvainībām ir maz sakara. Tas ir tāds pats fizisks defekts, kā lauzta kāja vai sagriezts pirksts. Vienīgā atšķirība, ka šis fiziskais defekts nav acīm redzams. To izjūt tikai pats cilvēks, tāpēc, ja vien viņam izdodas noslēpt to no citiem, pateikt, kurš ir garīgi slims un kurš - ne, ir praktiski neiespējami. Pierasts, ka garīgi slimi cilvēki dara trakas lietas, taču patiesībā šīs slimības izpaužas fizioloģiskos traucējumos. Piemēram, problēmas ar koncentrēšanos, grūtības kaut ko atcerēties utt. Šajā sakarā man patika kāds kent ieraksts par kvalificētu ārstu spējām noteikt garīgas slimības, bet tas nu tā.

Otrkārt, cilvēki, kuri nokļūst psihiatriskajās slimnīcās, rehabilitācijas centros vai tamlīdzīgās iestādēs, patiesībā tiek mudināti izkopt sevī normālību tādā pakāpē, ka patiesībā ārēji viņi izskatās daudz normālāki par cilvēkiem, kuri ir garīgi veseli. Piemēram, ja tev ir runas defekts, tu trenēsies individuāli, lai sabiedrībā to justu pēc iespējas mazāk. Līdzīgi ir ar garīgi slimiem cilvēkiem. Viņiem sabiedrībā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo cilvēki gaida, kad viņš izdarīs/ pateiks kaut ko neprātīgu, kas apliecinātu viņa nepieskaitāmību. Tieši tāpēc cilvēki ar garīga rakstura problēmām vairāk piedomā pie tā, kā izskatās no malas, rezultātā panākot to, ka patiesībā atstāj daudz normālāka cilvēka iespaidu, nekā parastais vidusmērs. Protams, ir letāli gadījumi, kad slimības sasniegusi tādu stadiju, kurā ir praktiski neiespējami kontrolēt sevi, taču uz kopējā garīgi slimo skaita tādu ir ļoti maz.

2) garīgi slims -> izstumts no sabiedrības;

Nu, nav tā! Piemēram, iedomājies kādu labu savu draugu. Vai tava attieksme mainīsies pret viņu, ja pēkšņi viņš paziņos, ka jau gadiem mokās ar šizofrēniju, epilepsiju, depresiju, autismu vai vēl nez ko? Es šaubos. Pati nesaprotu, kāpēc šis stereotips ir tik spēcīgs, taču garīgi slimie var iekļauties sabiedrībā vai tikt izstumti no tās tikpat lielā mērā kā veseli cilvēki. Mēs vairs nedzīvojam vairākus gadsimtus senā pagātnē, kad vienīgais līdzeklis cīņā pret garīgo slimību un ar to saistītajām neirozēm bija ārsta izrakstīta kūre svaigā gaisā (kas patiesībā palīdz arī mūsdienās). Tagad ir ļoti daudz kvalitatīvu medikamentu, kurus lietojot simptomi tiek samazināti līdz minimumam. Cits jautājums, cik šie cilvēki paši ir motivēti iesaistīties sabiedrībā. Vnk bieži problēmu ir pašu garīgi slimo attieksmē. No vienas puses viņi vēlas, lai sabiedrība viņus pieņem, taču no otras - atsakās uzņemties atbildību, kāda tiek paredzēta jebkram sabiedrības loceklim. Kaut vai tīri praktiskā ziņā - dzīvot patstāvīgi, nodrošinot sev visu nepieciešamo paša spēkiem, vai tikt galā ar grūtībām, neattaisnojoties, ka es laikam to nevarēšu, jo, redz, kāds es slims, lai gan patiesībā problēma jau nav tajā slimībā, bet gan vēlmes trūkumā to darīt.

Nu, kaut kā tā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

iespējams, es neskaidri izteicos, bet tavi argumenti nevēršas pret manu viedokli, drīzāk citu apgalvojumu, kas sastāv no daudziem tiem pašiem vārdiem. nezinu, vai tas ko dos, bet izvilkšu no tevis rakstītā pāris daļas uz ko atbildēt.

1) "Pirmkārt, garīgai slimībai ar dīvainībām ir maz sakara." Manuprāt, tu šo nevari pamatot.
2) "Tas ir tāds pats fizisks defekts, kā lauzta kāja vai sagriezts pirksts." Tas pats. Piemēram, kas ir kopīgs bulīmijai un lauztai kājai, izņemot to, ka sagādā ciešanas? Vecāku nāve arī sagādā ciešanas, tā taču nebūs slimība? Kāds fizisks defekts ir narcismam?
3) "Pierasts, ka garīgi slimi cilvēki dara trakas lietas, taču patiesībā šīs slimības izpaužas fizioloģiskos traucējumos. Piemēram, problēmas ar koncentrēšanos, grūtības kaut ko atcerēties utt." Man nekas nav pierasts ar garīgi slimiem cilvēkiem. Bet piemēram problēmas ar koncentrēšanos un atmiņu ir norma. Ārstē to tad, kad tās ir tik pārmērīgi, ka iziet no normas.
3) "Protams, ir letāli gadījumi" Protams, ir, bet šajos gadījumos sabiedrības attieksme indivīdu neietekmē. Ja vien tu nezini, ko nozīmē letāls.
4) "Piemēram, iedomājies kādu labu savu draugu. Vai tava attieksme mainīsies pret viņu, ja pēkšņi viņš paziņos, ka jau gadiem mokās ar šizofrēniju, epilepsiju, depresiju, autismu vai vēl nez ko? Es šaubos."
Es, savukārt, šaubos, ka kāds cilvēks pēkšņi paziņotu, ka gadiem mokās ar uzskaitītām vainām. Pirmārt, šīs slimības traucē iegūt un noturēt draugus. Otrkārt, ja tas ir izdevies, tad jau cilvēks ir iekļāvies sabiedrībā.
5) "Cits jautājums, cik šie cilvēki paši ir motivēti iesaistīties sabiedrībā. Vnk bieži problēmu ir pašu garīgi slimo attieksmē. No vienas puses viņi vēlas, lai sabiedrība viņus pieņem, taču no otras - atsakās uzņemties atbildību, kāda tiek paredzēta jebkram sabiedrības loceklim. Kaut vai tīri praktiskā ziņā - dzīvot patstāvīgi, nodrošinot sev visu nepieciešamo paša spēkiem, vai tikt galā ar grūtībām, neattaisnojoties, ka es laikam to nevarēšu, jo, redz, kāds es slims, lai gan patiesībā problēma jau nav tajā slimībā, bet gan vēlmes trūkumā to darīt."

Ir daudz un dažādas garīgās vainas. Dažos gadījumos tev varētu piekrist, bet vēlmju trūkums var būt visai bioloģiska parādība.


Tas nu tā.. neesmu drošs, vai pamanīji, ka beigās nonāci pie līdzīga viedokļa tam, ko centies apkarot. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, mana galvenā doma bija tāda, ka garīga slimība nav primārais iemesls, kāpēc cilvēks tiek izstumts no sabiedrības. Ir daudz pozitīvu piemēru, kad cilvēks ar garīgām kaitēm iekļaujas sabiedrībā, un daudz negatīvu piemēru, kad cilvēks ir no galvas līdz kājām normāls, bet sabiedrība viņu tāpat nepieņem.

Diemžēl paši garīgi slimie kultivē stereotipu, ka viņi ir sabiedrības izstumtie savas slimības dēļ. Ja kaut kas nenotiek tā, kā viņiem to būtu gribējies, viņi uzskata vai pauž uzskatu, ka vaina ir viņu slimībā. Tāpat viņi taisa ziepes, tiešā vai netiešā veidā manipulējot ar savu slimību. Piemēram, es varu neiespringt uz to, kādā veidā izturos pret apkārtējiem, jo viņi man tāpat piedos tāpēc, ka man ir kāda garīga vaina. Ir tādi, kuri garīgu slimību izmanto kā attaisnojumu nekā nedarīšanai vai parazitēšanai uz citu rēķina.

Tā tam nevajadzētu būt, tāpēc, tiklīdz kāds piesauc garīgu slimību kā šķērsli kļūšanai par pilntiesīgu sabiedrības locekli, man šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, cik patiesībā tas viss ir nepareizi. Vnk viss ir pašu rokās.

Vsjo. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"daudz negatīvu piemēru, kad cilvēks ir no galvas līdz kājām normāls, bet sabiedrība viņu tāpat nepieņem"

vai tu varēu par šo sīkāk? izklausās neticami.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur nav nekā neticama. :) Iedomājies jebkuru personu, kas citiem ir kā suņa nagla pakaļā (pardon, par izteicienu jau iepriekš).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es negribētu būt aizspriedumains, varbūt tu esi ļoti smuka; bet suņa nagla pakaļā nav normāli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, es neesmu smuka. :) Un jap - tas nav normāli. Es vnk nezināju, kādā vārdā tādus cilvēkus saukt, lai Tu saprastu, par ko ir runa un man atkal nebūtu jāizplūst n-tajās paskaidrojumu rindkopās.

(Reply to this) (Parent)