Nu, es gan ar stereotipiem biju domājusi to, ka šie apgalvojumi savā būtībā ir neloģiski.
1) novirze no normas -> garīga slimība;
Pirmkārt, garīgai slimībai ar dīvainībām ir maz sakara. Tas ir tāds pats fizisks defekts, kā lauzta kāja vai sagriezts pirksts. Vienīgā atšķirība, ka šis fiziskais defekts nav acīm redzams. To izjūt tikai pats cilvēks, tāpēc, ja vien viņam izdodas noslēpt to no citiem, pateikt, kurš ir garīgi slims un kurš - ne, ir praktiski neiespējami. Pierasts, ka garīgi slimi cilvēki dara trakas lietas, taču patiesībā šīs slimības izpaužas fizioloģiskos traucējumos. Piemēram, problēmas ar koncentrēšanos, grūtības kaut ko atcerēties utt. Šajā sakarā man patika kāds
kent ieraksts par kvalificētu ārstu spējām noteikt garīgas slimības, bet tas nu tā.
Otrkārt, cilvēki, kuri nokļūst psihiatriskajās slimnīcās, rehabilitācijas centros vai tamlīdzīgās iestādēs, patiesībā tiek mudināti izkopt sevī normālību tādā pakāpē, ka patiesībā ārēji viņi izskatās daudz normālāki par cilvēkiem, kuri ir garīgi veseli. Piemēram, ja tev ir runas defekts, tu trenēsies individuāli, lai sabiedrībā to justu pēc iespējas mazāk. Līdzīgi ir ar garīgi slimiem cilvēkiem. Viņiem sabiedrībā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo cilvēki gaida, kad viņš izdarīs/ pateiks kaut ko neprātīgu, kas apliecinātu viņa nepieskaitāmību. Tieši tāpēc cilvēki ar garīga rakstura problēmām vairāk piedomā pie tā, kā izskatās no malas, rezultātā panākot to, ka patiesībā atstāj daudz normālāka cilvēka iespaidu, nekā parastais vidusmērs. Protams, ir letāli gadījumi, kad slimības sasniegusi tādu stadiju, kurā ir praktiski neiespējami kontrolēt sevi, taču uz kopējā garīgi slimo skaita tādu ir ļoti maz.
2) garīgi slims -> izstumts no sabiedrības;
Nu, nav tā! Piemēram, iedomājies kādu labu savu draugu. Vai tava attieksme mainīsies pret viņu, ja pēkšņi viņš paziņos, ka jau gadiem mokās ar šizofrēniju, epilepsiju, depresiju, autismu vai vēl nez ko? Es šaubos. Pati nesaprotu, kāpēc šis stereotips ir tik spēcīgs, taču garīgi slimie var iekļauties sabiedrībā vai tikt izstumti no tās tikpat lielā mērā kā veseli cilvēki. Mēs vairs nedzīvojam vairākus gadsimtus senā pagātnē, kad vienīgais līdzeklis cīņā pret garīgo slimību un ar to saistītajām neirozēm bija ārsta izrakstīta kūre svaigā gaisā (kas patiesībā palīdz arī mūsdienās). Tagad ir ļoti daudz kvalitatīvu medikamentu, kurus lietojot simptomi tiek samazināti līdz minimumam. Cits jautājums, cik šie cilvēki paši ir motivēti iesaistīties sabiedrībā. Vnk bieži problēmu ir pašu garīgi slimo attieksmē. No vienas puses viņi vēlas, lai sabiedrība viņus pieņem, taču no otras - atsakās uzņemties atbildību, kāda tiek paredzēta jebkram sabiedrības loceklim. Kaut vai tīri praktiskā ziņā - dzīvot patstāvīgi, nodrošinot sev visu nepieciešamo paša spēkiem, vai tikt galā ar grūtībām, neattaisnojoties, ka es laikam to nevarēšu, jo, redz, kāds es slims, lai gan patiesībā problēma jau nav tajā slimībā, bet gan vēlmes trūkumā to darīt.
Nu, kaut kā tā.