Rezultātā studenti vienā balsī seminārā uz noslēguma jautājumu, vai nākamgad kursā uzdot lasīt VVF grāmatu "Kultūra un latvietība", vienā balsī atbildēja - NĒ! A ko ta savos iespaidu rakstos raksta, ka "kopumā grāmata patika", "likās interesanta" utml?

Bet mani vairāk satrauc, ka mēneša laikā nav nevienas recenzijas par Helēnas sastādīto dārziņu "Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu – padomju Latvijas 60.‒80.gadi".. Tas tač nav normāli. Būs jāuzdod studentiem nākamgad lasīt uz semināru. Tas tikai nākamgad, tagad jācer uz Rīgas Laika jūnija numura ceturto lapu no beigām. Šodien paguvu nopirkt vēl maija numuru beidzot, jau izlasīju par skudrām. To arī došu studentiem. Tas arī pēc gada.

Nē, nu šitā torte (par tortēm es saucu tos cilvēkus, kas mani kaitina, bet ar to arī viss beidzas) mani ir nokaitinājusi. Pat ar visu savu frizūru:

Tātad, viņai nepatīk, ka dažas valsts iestādes decembrī ir veikušas avansa maksājumus, tas pretrunā ar normatīvajiem aktiem. Mīļā, taču apzinies, ka katram pārkāpumam ir arī iepriekšējs nodoms. Iemeslu šā noklusējusi vai arī nav pateikuse. Paskaties plašāk, padomā, kas mainījās naktī no 31. decembra uz 1. janvāri, cienītā! Daži nodokļi kāpa ne tikai par 2% (PVN), bet apkure, elektrība - daudz pamatīgāk. Tikai idiotisks vadītājs gaidīs, kad 1. janvārī par to varēs skaitīt lielāku naudu nodokļu paaugstināšanās dēļ. Normāls, kurš domās, kā ekonomiskāk uzņēmumam, no ietaupītajiem līdzekļiem to izdarīs gada pēdējās dienās, kad tas iznāks lētāk. Labi, ka arī valstij tādi vadītāji ir.

Tu tikai man padod dzejnieku un es par viņu fanošu. Kaut diez vai sapratīšu pēc pirmās izlasīšanas. Bet fanošu, jo man padots un tā pieklājas.


vēl negulēt vēl negulēt
ļauj savai zvaigznei uzziedēt
vēl uguni pie upes kur
lai skujas tavu sirdi dur
lai skudras tavas kājas grauž
lai pašās lūpās kliedziens snauž
lai grīšļi tavas rokas griež
un acīs atvars riņķus sviež
vēl negulēt vēl negulēt
vēl zvaigznei vīst un sēklu sēt
tad pūce brēks tad laiks būs iet
un jāsāk sava svece liet

1970

Darbi un haltūras paveiktas, laiks braukt uz mājām cept pankūkas. Jau kopš piektdienas prasās.

Pagājušajā nedēļā tā bija Liepāja, šonedēļ - Gulbene. Likumsakarīgi, ka laikā, kad atturos no laicīgiem kārdinājumiem, tie peld aizvien augstāk un augstāk.

Liepājā nokļuvu ar vilcienu, lieki teikt, ka tas ir mans iecienītākais pārvietošanās līdzeklis. Pa ceļam sirsnīgi parunājos ar Serjožinu, jo tā zažigalka jau parasti vienā vietā ilgāk par piecām minūtēm nesēž, un ja vēl viņai dators blakus, tad jau arī tās piecas minūtes tiek pavadītas virtuālajā attālumā.

Aizgājām uz RedSunBuffet jau pirmajā vakarā, lai "izzondētu situāciju". Atbilstoši rīkojāmies, lai neviens neiedomātos,ka mēs ar Serjožinu esam kāds paraug vai vispār pārītis. Tas beidzās veiksmīgi - Serjožinai piesējās dzērājpuika, mani uzrunāja trīs [jaunas māsas sēž rožu dārzā aijaijā]. Kad viss piebesīja, manāmi jau arī dzērājpuika bija jāaizvāc no horizonta un jādodas mājup. Un tas nu ir noticis - esmu ticis līdz autopilota statusam Liepājā, esmu pārliecināts, ka Avotu ielu jebkurā dvēseles stāvoklī jebkurā diennakts laikā es atrastu.

Svētdien no rīta vēl nebija skaidrības par šo nedēļas nogali (bet vēju pilsētas sapūsts un vēl četras dienas sāpoša spranda gan), vien nojausmas, un nolemtība no Serjožinas puses "Tev jābrauc uz žetonvakaru, tur būs labs priekšnesums". Nu, tagad braucu, gan ne uz žetonvakaru, bet komandējumā, kurš beigsies tieši laikā un tieši īstajā brīdī - būšu uzvalkā, nepārģērbies, fiks un fertig uz mini-izlaidumu, kā to noraksturoja Serjožina. Tāpēc obligāti līdzi jābūt ziediem. Divpadsimtklasīgo aktuālo stilu ievērtēju jau Liepājā, jo vēju pilsētā žetonvakari notika pagājušajā piektdienā.

Serjožina =brīdināja - ja pagūšu viņu izbesīt jau pirmajā stundā, iesēdinās mani autobusā uz Rīgu. Pēdējais atejot plkst. 22.

Veiksmes diena - pēdējos darba pienākumus šodien nācās pildīt piecu soļu attālumā no bibliotēkas, kur sadabūju, ko atlikušajā laikā vien varēju un vajadzēja. Pēc tam braucu mājās un pa ceļam kāpņu telpā norisinājās mājas kopsapulce, kas bija vienkārši jautra. Bet pēc sapulces noskaidroju, ka šogad te ievilks ugunsdzēsības trauksmes un ūdensvadus, lai var mierīgi gulēt. Bet, uzbraucot dzīvoklī un sākot taisīt Thom-Khwa (vai kā tur) zupu ar garnelēm, konstatēju, ka pirms vairāk nekā gada nopirktajam kokosa pienam derīguma termiņš beidzas - parīt. Un zupu tik vienkārši pagatavot, daudz garšīgāka uzreiz.

Sestdien mammai bija jubliācija. Viņa savā runā arī pieminēja to nelaimīgo atmodas jēdzienu.

Vakardien manai kursabiedrenei Karīnai no visām ziņu stacijām izdevās vislabākais sižets par mākslas augstskolu studentu gājienu. Labākais, jo bija gan fakti, gan personas un svarīgas personības atrastas 700 cilvēku pūlī, nevis kā centrālā persona nofilmēta ruporā bļaujošais Platpers. Sižeta noslēgumā Romāns Vanags saka: "Es pēdējo reizi līdzīgā situācijā pie šī nama stāvēju deviņdesmitajā gadā un aizstāvējo to māju. Man tik žēl, ka šajā mājā notiek tādi lēmumi, kuri..." Paga, paga, Romka, kas tad tas? Ko, tad tie zemnieki Briselē katru gadu ar traktoriem sabrauc, jo valsts ir čau, viss, pēdējā stundiņa klāt? Vai Francijā katrs protests jāuzskata par tautas un valdības savstarpējo muguras pagriešanu? Tieši arī tāpēc mēs, nevis franči, grieķi, beļģi, spāņi, esam tādā bedrē, jo 20 gadus tādi kā Romāns Vanags nav izgājis ielās, lai protestētu, turklāt, ne tikai par konkrēti savu nozari, bet par to, kas notiek vai nenotiek. Jau sen vajadzēja.

Valdības un sabiedrības attiecības ir kā tēvam ar septiņpadsmitgadīgu pusaudzi . Tēvs vienmēr to gribēs ierobežot vēl pēdējo gadu, lai šis nesāktu pīpēt un dzert vēl pirms pilngadības. Kad viņam nosaka no tusiņa mājās atgriezties līdz plkst. 23, mēs zinām, ka tas klusībā neaizietu uz savu istabu un nesēdēs mierīgi. Ja tā būtu, mēs teiktu, ka viņš nav normāls. Bet arī saprastu, ka varbūt arī nevajag to tusiņu. It sevišķi, ja pirms tam tā labi uzdzīvots. Bet vēl vairāk - kad šis tēvs pāri dara pusaudža māsai, mēs vēl mazāk gaidām, lai pusaudzis sēdētu savā istabā un uz to noskatītos, teikdams - tā nav mana darīšana, galvenais, ka man ļauj iet uz tusiņiem. Tad mēs teiktu - ģimene nav normāla.

Bet te ir divdesmit gadus sēdējis istabā. Es ceru, ka tagad, kad ir saņēmies, viņš vairs katru reizi nesēdēs mājās un pēc iespējas biežāk izmantos cilvēktiesību pilnvaras. Ka tagad viņš, kā Māra Zālīte teica pirms gadiem raidījumā "Kas notiek Latvijā?", nerindos atmodas trešajā, ceturtajā, divdesmitajā. "Cilvēka personībai ir jābūt vienkārši nomodā ar visām tām maņām. [..] Cik tad var atmosties? Vienreiz ir jābūt vienkārši nomodā," teica M. Zālīte.

A citādāk var būt par vēlu. Citādāk, nebāžot savu degunu laukā no savas mazās istabas, sanāks kā Lībijā, kad , izejot uz ielas, pretī būs automāti un valsts vadītājs domās: "Tie taču ir no ārpuses!"

Nav spēka. Nav spēka. Ir gandarījums. Ir gandarījums.

Pēdējās 24 stundas ir bijušas manas interesantākās un nemierīgākās šī sasaukuma laikā.

Vakardien tenisā treneris izdomāja, ka kreisais sitiens (manā gadījumā tas ir labais, jo esmu kreilis, bet profesionālajā terminoloģijā to tāpat saucot par kreiso) jāpamēģina dažas reizes uzsist, raketi turot vienā rokā, nevis abās, kā tas ir klasiski. Pēc diviem sitieniem treneris teica: "Tev jau tagad tas sitiens iznāk labāk nekā labais sitiens [kurš arī tiek veikts ar vienu roku)." Tātad, principā viņš norādīja, ka, iespējams, neesmu izvēlējies pareizu ķermenisko orientāciju un atšķirībā no rakstīšanas varbūt tenisā raketi vajag turēt labajā, ne kreisajā rokā. Vēl lielāku apjukumu radīja ērtā saķeršana, proti, spēlējot tenisu (labās puses sitienu), klasiski ir raketi uzreiz pēc sitiena noķert ar otru roku, tā lai brīdī, kad rakete ir uz pleca, tā ir saķerta ar abām rokām. Es, pēc trenera uzstājīgiem bļāvieniem "noķer raketi", to otru roku mehāniski pielieku klāt, kad jau tenisa bumbiņa ir tālu prom.

Trenerim teicu, ka ar sniega dēli (kad vēl nepārgāju atpakaļ uz slēpēm) braucu kā kreilis un tieši tā es sajutu, ka ir vislabāk, ne kā labējam. Pēc viņa replikas, ka tenisam jau līdzīgāks ir volejbols, kārtīgi viņu samulsināju, jo atbildēju, ka volejbolā servēju un gremdēju ar labo roku.

Un kas vēl - mana kreiļa rakstība Martas ieskatā ir līdzīga vistas kājas darinājumiem. Tas tāpēc, ka burti ir nevis vienā līmenī un salīdzinoši viens pēc otra ar vienādu attālumu, bet gan tā, it kā rakstīšanas brīdī atrastos uz kuģa vētras laikā. Savukārt tās dažas reizes, kad es pamēģinu rakstīt ar labo roku, tas, protams, ir pagrūti, bet vienlaicīgi burti ir glīši rindiņā un ar vienmērīgiem intervāliem.

Tad nu ir jautājums, kāpēc es pildspalvu paņēmu kreisajā rokā?

A atbilde ir vienkārša un antropoloģiska (sic!) - kāpēc mēs iedomājamies, ka viss ir melns un balts - kreilis vai labējs? Vai pārmācīšanās ir iespējama tikai no kreiļa uz labēju, ne otrādāk? Patiesībā ir gan, vienīgi varbūt to veic mūsu prāta vai kulturoloģiskās sistēmas, kuras mēs neapzinamies un neredzam, atšķirībā no valsts politikas. Manā laikā gan bērnudārzā vairs nevienu nespieda rakstīt ar labo roku. Bet kāpēc es pildspalvu paņēmu kreisajā rokā, vairs nav svarīgi. Svarīgi apzināties, ka pie kreisās rokas nav jāpieturas. Un to visu vēl balstīt kaut kādās tur smadzeņu pusložu domāšanās un noteikt, kurš te radošs, kurš racionāls - lai tie biologi stāv pie ratiem. Stulbāks no tā, ka nākamajā treniņā izmēģināsim ar treneri spēli kā labējie to dara, nepalikšu. Gluži otrādi, tikai iegūšu.

Un, protams, ka runa nav par tenisu, bet par domāšanu.

Ja man nebūtu sporta, es būtu jau nobeidzies.

Ar Jāni var diskutēt par zinātni, mākslslslsu un dzīvi vairākus vakarus pēc kārtas. Mūsu atšķirīgums dzīves pieejā, bet vienādais argumentācijas stils ir saskaņa, kā dēļ pēc gada kopš esam pazīstami ir tikai vairāk jautājumu. Viena atbilde gan ir skaidra. Gluži kā sms "Vai tiešām..."

Jānis piedalīsies diskusijā par antropoloģijas un psiholoģijas atšķirībām pavasarī lekcijā pie saviem psihologiem/maniem studentiem.

"Lai arī gan S. Lorenss, gan pozīcijas domnieki runāja latviski, viņi tomēr kopīgu valodu neatrada, Guntars Krieviņš pat teica, ka nevarot saprast, ko S. Lorenss saka."

Kurzemes vārds 21.01.2011.

Vakardien pieliku maltās gaļas mērcei ar tomātu pastu pupiņas klāt un sanāca bezgala garšīgi. Gaidu, kad braukšu mājās tās ēst.

Man bija Čārlija Čaplina filmā "City lights" līdzvērtīga pieredze. Šajā filmā nabaga klaidonis ir nabaga klaidonis, kamēr vien kāds miļjonārs vakarā alkohola reibumā viņu satiek un uzskata par labāko draugu, jo izglābis viņu no nāves. Bet nākamajā rītā viņš visu ir aizmirsis un izmet nabaga klaidoni, ar kuru notusējis visu nakti, uz ielas. Bet pēc kāda laika atkal alkohola reibumā viņš satiek klaidoni un atkal viņu atceras. Notusē visu nakti, bet no rīta kalpotājam liek viņu izmest uz ielas.

Nu tad lūk. "Pienā" jau uz rīta pusi satiku senu paziņu, ar kuru sapratām, ka mūsu profesionālās intereses un darbības drīz saskarsies. Teicu, ka tas var notikt ātrāk un rītdien (t.i., tajā pašā dienā) notiek attiecīgās jomas konference un varētu to kopīgi apmeklēt. Lieta darīta, telefons pierakstīts un viss kārtībā.

No rīta (kontekstā - pēcpusdienā) pamodies, saprotu, ka uz pēdējo sekciju varu vēl pagūt. Pamanījis, ka esmu pievienojis jaunu kontaktu telefongrāmatā, atceros vakara vienošanos un rakstu sms. Atnāk atbilde: "Diemžēl esat visticamāk sajaucis numurus. Neesmu īstais adresāts. xxx [te vārds, kas atbilst paziņas vārdam]." Man nebija spēka skaidroties. Dievs ar viņu, nodomāju!

Un nākamajā reizē - skatos - "Pienā" atkal tā paziņa pret rīta pusi. Un skat, atpazīst mani un zina, par kādu konferenci ir bijusi runa un kas viņai rakstījis!

Kaut gan pēc devītās klases aizvēru sev durvis uz daudzām iespējām, tās iespējas, kuras ir pavērušās pēc kvalitatīvas mūzikas vidusskolas absolvēšanas, ir vismaz vienā kausā liekamas. Vai gan man būtu cits radio kā radio klasika, kur gandrīz katrs skaņdarbs ir atgriešanās un virtuāls salidojums ar saviem kursabiedriem? Tik bieži atgriezties atmiņās kā šobrīd klausoties Čaikovska simpfoniju, ne, tas ir bijis tā vērts.

Čahonbilli pēc nosaukuma man vienmēr licies spāņu ēdiens ar pupiņām. Ne tur pupas, ne spāņi.

Bet šodien vakariņās es ēdu pupiņas ar cīsiņiem un to saucu par čahonbilli. Tāpēc, ka es tā gribu.

Tā, Ziemassvētku vecīt, es pārdomāju, lūdzu kādu gleznu no Jarmarkas. Tikai nekādus tur ziedus un mašīnas.

Ziemassvētku vecīt, tu man varētu atnest aproču pogas!

Novembrī es apzinājos trīs lietas:

-Man tiešām ir jau iepotēts netalants uz fotogrāfēšanu. elina to var apliecināt jau sen, bet tagad, regulāri veicot šādu darbu, man tas visu laiku ir acu priekšā un personīgā apziņa ir ieradusies

-Ja ir sajūta, ka ieguldītais darbs ir īstermiņa, tad svarīgi to darīt divreiz labāk nekā spēj, jo tad daudz lielāka nozīme ir pēctecībai. Kas nāks vietā, skatīsies, kā esmu darījis. Ja darīju labi, tad tā arī turpinās, ir cerība.

-Manas jaunās dzīvesvietas aprobācija ir notikusi. Un kaimiņi šeit ir dievīgi. Ne tikai netraucē, bet arī apmaldījušos viesus laipni aizved līdz manām dzīvokļa durvīm. Tie nāk vai katru nedēļas nogali. Un neaiziet prom bez manis azotē.