Liepāja-Gulbene
Pagājušajā nedēļā tā bija Liepāja, šonedēļ - Gulbene. Likumsakarīgi, ka laikā, kad atturos no laicīgiem kārdinājumiem, tie peld aizvien augstāk un augstāk.

Liepājā nokļuvu ar vilcienu, lieki teikt, ka tas ir mans iecienītākais pārvietošanās līdzeklis. Pa ceļam sirsnīgi parunājos ar Serjožinu, jo tā zažigalka jau parasti vienā vietā ilgāk par piecām minūtēm nesēž, un ja vēl viņai dators blakus, tad jau arī tās piecas minūtes tiek pavadītas virtuālajā attālumā.

Aizgājām uz RedSunBuffet jau pirmajā vakarā, lai "izzondētu situāciju". Atbilstoši rīkojāmies, lai neviens neiedomātos,ka mēs ar Serjožinu esam kāds paraug vai vispār pārītis. Tas beidzās veiksmīgi - Serjožinai piesējās dzērājpuika, mani uzrunāja trīs [jaunas māsas sēž rožu dārzā aijaijā]. Kad viss piebesīja, manāmi jau arī dzērājpuika bija jāaizvāc no horizonta un jādodas mājup. Un tas nu ir noticis - esmu ticis līdz autopilota statusam Liepājā, esmu pārliecināts, ka Avotu ielu jebkurā dvēseles stāvoklī jebkurā diennakts laikā es atrastu.

Svētdien no rīta vēl nebija skaidrības par šo nedēļas nogali (bet vēju pilsētas sapūsts un vēl četras dienas sāpoša spranda gan), vien nojausmas, un nolemtība no Serjožinas puses "Tev jābrauc uz žetonvakaru, tur būs labs priekšnesums". Nu, tagad braucu, gan ne uz žetonvakaru, bet komandējumā, kurš beigsies tieši laikā un tieši īstajā brīdī - būšu uzvalkā, nepārģērbies, fiks un fertig uz mini-izlaidumu, kā to noraksturoja Serjožina. Tāpēc obligāti līdzi jābūt ziediem. Divpadsimtklasīgo aktuālo stilu ievērtēju jau Liepājā, jo vēju pilsētā žetonvakari notika pagājušajā piektdienā.

Serjožina =brīdināja - ja pagūšu viņu izbesīt jau pirmajā stundā, iesēdinās mani autobusā uz Rīgu. Pēdējais atejot plkst. 22.