Stockmann Trako dienu piedāvājumā operas izrādes izpirktas uz nebēdu. Bet pirmā trako dienu izrāde operā kļuva par trako vakaru i diriģentam, i solistiem. Pirmkārt, diriģenta uznācienu nepavadīja aplausi (kā zināms, operas parastā publika diriģentu sagaida ar ovācijām). Otrkārt, pēc Habaneras un citiem Karmenas dziedājumiem nekādas skaļas reakcijas no zāles, vien čuksti, ko orķestris knapi saklausa ("cik skaisti!", "šito slaveno dziesmu tik labi nodziedāja" utml.). A pēc izrādes visa zāle ielīgojusies vētrainos aplausos. Filma beigusies, var trokšņot!

Pārstājiet meklēt un jūs atradīs!

Un tas par kaut ko liecina. Mans istabas augs sāk pumpurus laistu un drīz ziedēs. Viens no tiem Ziemassvētku augiem. Skaisti. Parasti agri vai vēlu tie man ir novītuši. Šitas ir jaunas dzīves sākums!

Sēžu es raisha mājā, izklaidēju viņa suni un vēroju bildes no viņa jaundzimušā pirmdzimtā dēla. Jānis. Arī šajā paaudzē tāds būs. Ieradāmies te vakardien ar brīnišķīgu plānu, bet pa daļai suns, pa daļai mēs paši izmainīja mūsu nodomus. Šorīt atgriezos un Dinga bija apvainojusies. Bet es - izgulējies.

"Ceturtdien jābrauc uz brāļa māju un tur jāpaliek pa nakti. Jāizlaiž suns laukā - vakarā un no rīta piektdien. Vispār ir pilnīga katastrofa, man būs totāli neierasta nedēļas nogale, jo tas nozīmē, ka ceturtdien jāuzvedas godīgi, tāpat piektdien ar', jo sestdien no rīta savukārt cita brāļa dēlu apsolīju aizvest uz futbolu."

Tā pie sevis noteica slysts un labsajūtā tīksminājās, cik viņš labs un altruistisks pret dzimtas jaunākās paaudzes atvasēm  - savu roku pieliek viena dzimšanā un savu - otra audzināšanā.

"Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tikai muļķi spēj šķietami izvairīties no vienkāršās patiesības, ka tagad nav vienkārši tagad: tas ir auksts atgādinājums. Viena diena vēlāk nekā vakardiena, viens gads vēlāk nekā pagājušais gads, un agri vai vēlu tas pienāks.

-Tu dzīvo pagātnē. Tev vajag sākt domāt par nākotni.
-Dzīvošana pagātnē ir mana nākotne.

Dažas reizes dzīvē esmu sajutis pilnīgas skaidrības brīžus, kad uz dažām īsām sekundēm klusums izkliedē troksni un es varu just, ne domāt. Un lietas kļūst tik skaidras un pasaule tik svaiga. Es nekad nespēju šos brīžus apturēt. Es tajos apstājos, bet kā viss, arī tie izplēn. Es dzīvoju šo brīžu dēļ. Tie mani iegrūž atpakaļ tagadnē un es saprotu, ka viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt."


"Baltijas pērlē" ir labas filmas.

Kamēr visa pasaule pievērsusi uzmanību wikileaks, es šodien iegrimu Wikipedia. Aizrāvos un papildināju trīs šķirkļus, daudz laika patērējot arī mācoties jauno un atšķirīgo veidošanas valodas gan kodu, gan izklāsta ziņā. Četras stundas. Bet prieks - tagad tauta vairāk zinās par saviem varoņiem!

Un tagad atpakaļ pie iesāktā - studentu darbi, kuri mani ievilka vikipēdijā, meklējot avotus apgalvojumiem.

Ir sakāms, ka cilvēks ir tas, kādi ir viņa draugi. Ejam plašāk - tas, ko par tevi domā, tāds tu esi. Ejam tālāk un izmantojam sociālos tīklus. Tviterī esmu iezīmogots 19 listēs. Tad nu interesanti, kas es esmu: friends, draugi, szf un pašpārvalde ir viss zināms, tāpat arī media, bet divas listes ir interesantas. Tā lūk esmu iekļauts listē "lasāmie". Vēl esmu zem zīmoga "domas".

Andželas jaunais dzīvoklis Briselē ir neliels, bet ļoti jauks. Ar visu to, ka dzīvoklī ir plastmasas logi, kaut kas nav kārtībā ar siltināšanu, jo tiklīdz izslēdz gāzes sildītāju, dzīvoklis paliek vēss. Bet tas tā.

No tantītes iepirktais sarkanais dāboliņš beidzot nokļuva karstā ūdenī. Tik tiešām garšo pēc kūts. Man garšo!

Šodien ļoti maz apēdu. Nez.

-Man ir baigās problēmas tagad. Vienkārši nezinu, kā tās atrisināt.
-Īstās problēmas sākas tad, kad tās rādās tev sapnī. Nē, murgos. Naktī. Un tad ir divi varianti - vai nu tās atrisināt, vai arī aizmirsties. Un tajā pēdējā variantā ir zināmi tikai daži varianti, ko darīt, cerot, ka ar aizmirstību problēmu arī aizmirsīsi un tā pazudīs.

Tu izņem no ledusskapja pienu, apzinies, ka derīguma termiņš ir beidzies, bet tomēr iedzer un ceri, ka tas vēl ir svaigs. Un nē, tevi pārņem tā garša, kas ir saskābušam pienam. Šai sajūtai latviešu valodā nav vārda. Bet es jūtos vēl vairāk - tā it kā būtu to pienu ielējis glāzē un tik dzertu, dzertu, dzertu. Šķiet, tikai tagad ir apjausma, ka tas ir saskābis, lai kā arī es būtu cerējis, ka tas ir svaigs.

Atceros, ka pirmo reizi meiteni es kantēju burtiskā nozīmē - nez kāpēc bija ienācis prātā vasarnīcā aiz nekodarīt ielas otrā galā dzīvojošajai krievu meitenei aptuveni manā vecumā slimīgi sekot viņas velo izbraucieniem. Tas gan ātri beidzās, jo viņa pasūdzējās savam tēvam. Manījusi, ka šis nu brauc pa ielu, viņa apzināti samazināja ātrumu, lai mūsu riteņu riepas sāktu berzties viena pret otru. Liela bija mana vilšanās, kad patiesībā tā bija nevis padošanās, bet gan situācijas dramatizēšana, lai, tēvam piebraucot, es saņemtu bargāku kritiku par savu nedžentlmenisko rīcību. Pupu mizas, pēc tādas rīcības viņa man vairs neinteresēja, pirms tam jau arī faktiski nē.

-Man nav.
-Tev nav, jo tu negribi.

Un kamēr ārā gāž kā no spaiņiem ("Kādu krānu tu tur atvēri," mēs bļāvām Elīnai, kad viņa iznāca no kluba un pēkšņi visos Helsinkos sāka gāzt lietus), es skatos vasaras bildes un atkal smejos.

Tik ļoti smējies es vēl nebiju nevienu vasaru. Šodien beidzas vasara un tās noslēgums man pagājis kārtīgā darbā. Bet Serjožina solīja mani oktobrī atkačāt. Šodien es esmu mājās un plānoju tur pavadīt visu dienu. Tas nozīmē, ka vasara ir over un jāsāk iekārtot māja. Te būs palikšana. Vakardien jau biju Spicē un noskatīju dīvānu, kurš beidzot man apmierināja gan izskata, gan cenas ziņā. Jādodas laukā arī šodien, lai uzmeklētu tīrīšanas līdzekļus un izberztu māju smuku un glaunu.

Sprudzāns vairs nestrādās Ozirisā, tas arī bija viens vasaras zīmols pēc Annas "Siltā". Tagad nebūs bāra, pie kura sēdēt. Bet gan jau kaut ko izdomāsim.

Visu mūžu biju domājis, ka "ja cilvēks ko ļoti vēlas, visa pasaule sadodas rokas, lai palīdzētu" teica Mazais Princis, tātad spārnoto teicienu pierakstīja Sent-Ekziperī, nevis Paulu Koelju, kā laikam tomēr izrādās.

Tad varbūt tur tā visa sāls. "Mazo Princi" izlasīju kā obligāto literatūru, pēc tam divreiz man tā dāvināta, ne viena, ne otra neaiztikta. Būtu izlasījis, viss varbūt būtu citādāk. Tagad lasīt? Nelasīšu!

Tieši tā tu mani pameti,
Es ne nieka neizliekos:
Nebija nedz cerību, mīlestības vai apbrīna,
Nebij' laimīgas beigas.

Pēc dažām minūtēm atvaļinājums būs pusē un "ja es būtu to zinājis, ka tik jautri šai vietā", tad apsvērtu nevis to, vai atpūsties vienu vai divas nedēļas, bet gan visu mēnesi vēlētos. Jūra-volejbols-vidusskolas stila diena-jūra alone-jūra-kolēģi brīvā dabā-jūra-positivus-jūra.

Nākamnedēļ jāiepūš jūra, lai var pamēģināt pakaitot (šovakar pludmale skan daudzsološi) un pārējais jau būs klāt.