Labi vai kreisi?
Vakardien tenisā treneris izdomāja, ka kreisais sitiens (manā gadījumā tas ir labais, jo esmu kreilis, bet profesionālajā terminoloģijā to tāpat saucot par kreiso) jāpamēģina dažas reizes uzsist, raketi turot vienā rokā, nevis abās, kā tas ir klasiski. Pēc diviem sitieniem treneris teica: "Tev jau tagad tas sitiens iznāk labāk nekā labais sitiens [kurš arī tiek veikts ar vienu roku)." Tātad, principā viņš norādīja, ka, iespējams, neesmu izvēlējies pareizu ķermenisko orientāciju un atšķirībā no rakstīšanas varbūt tenisā raketi vajag turēt labajā, ne kreisajā rokā. Vēl lielāku apjukumu radīja ērtā saķeršana, proti, spēlējot tenisu (labās puses sitienu), klasiski ir raketi uzreiz pēc sitiena noķert ar otru roku, tā lai brīdī, kad rakete ir uz pleca, tā ir saķerta ar abām rokām. Es, pēc trenera uzstājīgiem bļāvieniem "noķer raketi", to otru roku mehāniski pielieku klāt, kad jau tenisa bumbiņa ir tālu prom.

Trenerim teicu, ka ar sniega dēli (kad vēl nepārgāju atpakaļ uz slēpēm) braucu kā kreilis un tieši tā es sajutu, ka ir vislabāk, ne kā labējam. Pēc viņa replikas, ka tenisam jau līdzīgāks ir volejbols, kārtīgi viņu samulsināju, jo atbildēju, ka volejbolā servēju un gremdēju ar labo roku.

Un kas vēl - mana kreiļa rakstība Martas ieskatā ir līdzīga vistas kājas darinājumiem. Tas tāpēc, ka burti ir nevis vienā līmenī un salīdzinoši viens pēc otra ar vienādu attālumu, bet gan tā, it kā rakstīšanas brīdī atrastos uz kuģa vētras laikā. Savukārt tās dažas reizes, kad es pamēģinu rakstīt ar labo roku, tas, protams, ir pagrūti, bet vienlaicīgi burti ir glīši rindiņā un ar vienmērīgiem intervāliem.

Tad nu ir jautājums, kāpēc es pildspalvu paņēmu kreisajā rokā?

A atbilde ir vienkārša un antropoloģiska (sic!) - kāpēc mēs iedomājamies, ka viss ir melns un balts - kreilis vai labējs? Vai pārmācīšanās ir iespējama tikai no kreiļa uz labēju, ne otrādāk? Patiesībā ir gan, vienīgi varbūt to veic mūsu prāta vai kulturoloģiskās sistēmas, kuras mēs neapzinamies un neredzam, atšķirībā no valsts politikas. Manā laikā gan bērnudārzā vairs nevienu nespieda rakstīt ar labo roku. Bet kāpēc es pildspalvu paņēmu kreisajā rokā, vairs nav svarīgi. Svarīgi apzināties, ka pie kreisās rokas nav jāpieturas. Un to visu vēl balstīt kaut kādās tur smadzeņu pusložu domāšanās un noteikt, kurš te radošs, kurš racionāls - lai tie biologi stāv pie ratiem. Stulbāks no tā, ka nākamajā treniņā izmēģināsim ar treneri spēli kā labējie to dara, nepalikšu. Gluži otrādi, tikai iegūšu.

Un, protams, ka runa nav par tenisu, bet par domāšanu.