Vakar bija Mocarta nāves diena
Es nezinu kāpēc, bet Mocarta nāves brīdis man ir spilgti iespiedies atmiņā. Katrreiz, kad šo brīdi piemin, man ataust atmiņā Latvijas Nacionālā teātra iestudējums kādus 14 gadus atpakaļ - izrāde "Amadejs", kur bija stāsts par Mocartu. Tas miršanas skats man ir iespiedies atmiņā uz mūžu - viņš puspliks (varbūt pliks, bet es negribu atcerēties) stāvēja pie flīģeļa un beigās tā kā tāda varde viņā ielīda klavierēs iekšā. Ļoti neestētisks skats man maziņam pirmspubertātiskam. Turklāt kā zināms Mocarts nomira pilnīgā aizmirstībā un vientulībā, un tas notika arī šajā izrādē - 1. balkonā, kur es sēdēju, bija labi ja kādi pieci cilvēki, parterī arī skatītāju skaits nebija lielāks. Tāpēc īstenības moments tika radīts vēl lielāks.


Varbūt šis skats, bet varbūt kas cits, bet Mocarta mūzika mani vairs neuzrunā. Pie tās biļetes tiku ar vecāku gādību, jo Mocarta CD ir pirmie mani oriģinālie diski. Kaut gan ar vecumu tā attieksme mainoties un arī govis dodot labāku izslaukumu pie Mocarta mūzikas.