Fragments no "Karaļa Līra"
Izpildot just_fly doto solījumu:

Glosters: Redzi, tās ir sekas - neseno saules un mēness aptumsumu sekas! Tie nekad nevēsta nekā laba. Lai ko par to teiktu zinātnieki, daba jūt sekas uz savas ādas. Mīlestība atdziest, draudzība  vārgst, visapkārt brāļu slepkavības, ķildas. Pilsētās dumpojas, laukos grautiņi, pilīs nodevības, sairst ģimeniskās saites starp vecākiem un bērniem. [...] (aiziet)
Edmunds: Un tā tas ir mūžīgi. Cik muļķīgi! Paši vien savu dzīvi bojājam un kropļojam, pārēdušies, pārsātinājušies, bet savās nelaimēs vainojam sauli, mēnesi un zvaigznes. Tik tiešām var padomāt, ka par muļķiem mēs kļūstam debesu dāsnuma dēļ; par krāpniekiem, zagļiem un nodevējiem atmosfēras spiediena dēļ; par meļiem un izvirtuļiem nepārvarama planētu stāvokļa dēļ. Lai attaisnotu visu ļauno, mēs vienmēr atradīsim kādu pārdabiska spēka klātbūtni. Cilvēciskajai izlaidībai tā ir brīnišķīga iespēja izvairīties - jebkuru savu vainu uzveļot debesīm! Tēvs grēkoja ar māti pūķa zvaigznāja valdīšanas laikā. Es piedzimu šai pasaulē zem Lielā Lāča. No tā būtu jāsecina, ka esmu rupjš un izvirtis! Kādas blēņas! Es esmu tas, kas esmu, un būtu tāds pats arī tad, ja pati šķīstākā zvaigzne mirdzētu pār manu šūpuli!

/V. Šekspīrs/