Par Jaunalksnes sarunām vakar un šodien
Ir skaidrs, ka šo priekšvēlēšanu kampaņu atcerēsies kā pašas komunikatīvākās vēlēšanas, kur drīz jau būs ļoti grūti pateikt, kādu profesiju pārstāvju sarunas vēl nebūsim dzirdējuši. Ja man kāds jautātu, vai es kā žurnālists tagad baidos runāt pa telefonu, varu uzreiz atbildēt - nē, jo tajās 80% būs tas pats, kas Jaunalksnes sarunās. Protams, kā uztīt zāli es nevienu nevarēšu pakonsultēt un arī tik augsta līmeņa kontakti man šobrīd nav.

Taču te ir stāsts cits, garām visiem politiķu pasūtījumiem, tiesnešu pareizām vai nepareizām sankcijām un prokuratūras pārraudzībām vai nolaidībām. Tāpat vienkāršā tauta, kura nav lasījusi aptuveni 130 lpp. ar sarunām un visu pārējo informācijas gūzmu, kura ir bijusi publiskajā telpā pēdējās nedēļas laikā, bet man nācās to sagremot trijās dienās, tauta tajās neiedziļināsies un no tortes paņems tikai putukrējumu. To putukrējumu, kurš ir ļoti ātri apēdams, vakar pēc raidījuma pateica mans vecākais brālis - "Emsim taisnība - kad publicē politiķu sarunas, viss ir OK, bet kad žurnālistes sarunas, tad visi ir ārprātā". Protams, pēc būtības ir lielas atšķirības - Jaunalksnes gadījumā ir nopublicēta izmeklēšanas informācija un tā gluži nava Jūrmalgeitas lieta vai citas publicētās sarunas, kur ir pabeigta izmeklēšana. Bet, kā jau teicu, tās jau ir detaļas, kuras skatītājs neuztvers, lai kā to censtos kāds izkliegt.

Mani mazliet pārsteidz, cik vienkāršoti LTV Ziņu dienests cenšas izkaidrot motīvus. Tik vienkārša shēma, ka VID struktūrvienības izmeklēšana balstīta uz goda un cieņas aizkaršanu, neļautu piečakarēt Ģenerālprokuratūru un Augstāko tiesu. Visticamāk, ka lieta ierosināta par informācijas noplūdi no VID, kuras rezultātā ir notikusi VID goda un cieņas aizkaršana. Taču, lai noskaidrotu, kurš šo informāciju ir nodevis Jaunalksnei, ir jānoklausās nevis visi VID darbinieki, bet gan tā, kura info saņem - tātad Jaunalksne. Tā teikt, meklēja stukaču, bet atrada ko labāku. Te gan vēl joprojām ir neatbildēts jautājums, kāpēc noklausījās arī Lieldienu laikā, četrus mēnešus pēc pirmā noklausīšanās cikla...

Labi, bet par ko tad ir stāsts, kāda ir morāle? Mana kursa biedrene Zane Lase, pametot žurnālistiku, teica, ka tā lielākā atziņa no žurnālistikas darba ir tā, ka žurnālists spēj tik daudz cilvēkiem palīdzēt, tik daudziem izmainīt dzīvi un uzlabot apstākļus (tantiņām tikt no dzīvokļa ārā; aizliegt iekšpagalmu apbūvi u.c. lietas). Bet kāds pašam žurnālistam no tā labums? Tāpat vien dzīvo savā divistabu dzīvoklī mikrorajonā! Un kad pašu žurnālistu uzmet, kā tas šoreiz ir noticis ar Jaunalksni, tad īstenībā nav, kas palīdz. Manuprāt, tāda arī šobrīd ir Ilze Jaunalksne. Viņa nav sagrauta, viņa nav nomākta vai dusmīga. Bet iedzelta. Jo neko tā īsti jau nevar izdarīt - tā vienkārši runājot, pa purnu nesadosi! Un tā bezpalīdzības sajūta ir sāpīga.

Kā tālāk viss attīstīsies? Mana versija, kam gan nepiekrīt Džei Dī, ir, ka lielā mērā Jaunalksnes turpmāko karjeru noteiks žurnāli, ne avīzes. Jā, jau kādus divus gadus aizvien vairāk cilvēki lasa žurnālus un to ietekme vēl netiek novērtēta. Bet atcerieties Kiviča kungu un žurnāla lomu viņa imidža zaudēšanā. Un tad nu jautājums, kā viņa tur parādīsies - cietēja varone vai vulgāra prezidentes lamātāja. Visticamāk jau kā pirmā, taču tuvākie trīs mēneši to rādīs.

Bet sistēmā neko neizmainīsi. Jautājums tikai, vai visas iesaistītās puses ir sagatavojušas glābšanas riņķus, jo kādam jau galva ripos. Bet zīmīgi, ko vakardien teica ģenerālprokurors - izmeklēšana būs smaga un grūta, jo pretī būs cilvēki, kuri pārzina likumdošanu un tā nianses. Tātad zina, ko atbildēt. Nu ja, zināšanas ir labākais glābšanas rinķis.