Kā es centos nopirkt zāli - investigative journalism
Kad ievācos Ģertrūdes valstībā, savā ziņkārībā jau no pirmās dienas mana uzmanība tika pievērsta makšķernieku veikalam "Ēsma" Avotu un Ģertrūdes ielas stūrī. Veikala darba laiks bija itin aizdomīgs - ceturdienās, piektdienās un sestdienās tas strādāja diennakti, preci izsniedzot pa lodziņu. Mana ziņkārība kļuva vēl lielāka, kad redzēju, kā piektdienas vakarā pie veikala stāvēja ievērojama rinda un tie jaunieši nu ne pavisam neizskatījās pēc zvejniekiem, kuriem pārdevējs pa lodziņu izsniedza maisiņu ar kādu vielu.

Nu, padomājiet loģiski - kurš makšķernieks trijos naktī brauks uz Rīgas centru, lai piepirktu sev sliekas, ko likt uz āķa? Turklāt neatkarīgi no sezonas šis veikals strādā diennakti.


Un tad pienāca tā diena, kad izdomāju pārbaudīt, vai tur netirgo zāli, hašišu, kokaīnu, šaibas, da jebko, vienkārši bija jāatrisina šī prātula. Un kuru cilvēku gan labāk sūtīt pie lodziņa, ja ne Rūtu Vimbu, kura izskatās ļoti atbilstoši šīm prasībām. Savukārt Fortūna atgādina kārtīgu patērētāju, kura šķiet to tik vien darītu kā izmēģinātu ko jaunu dzīvē.

Tātad, plāns bija tāds - mēs pieejam pie lodziņa un Rūta vienkārši pajautā: "To, ko parasti!". Ja pārdevējs prasa, ko tieši, Rūta smīnot atbild: "Ēsmu!" un mēs sākam smieties. Tālāk gan jau saruna attīstīsies.


Pirmā aizķeršanās operācijas īstenošanā bija pārdevējs. Viņš pie lodziņa nenāca kādu pusminūti, kas mūs pamatīgi iestresoja. Mirklī, kad viņš, jaunietis ap 25, nāca pie loga, berzēdams acis, varējām saprast, ka šonakt, jau vienos naktī tā peļņa neiet no rokas.

Lodziņš atvērās.

Rūta: "To ko parasti"
Pārdevējs: "Ko tad?"
Rūta: "Ēsmu!"
Klusums un tad mūsu smiekli
Pārdevējs: "Sarkano vai balto?"
Slysts: "Sarkano" (to teicu momentāli, lai domātu, ka taču sen jau tā domājām"

Rūta iedod viņam pieclatnieku un viņš aiziet. Pēc 5 sekundēm Rūta saka - viņš tiešām Tev krāmē tārpus. Fortūna aizskrien ap stūri rēkdama. Mēs cenšamies noturēties. Kad Rūtas rokās tiek ielikts maisiņš un no pieciem latiem izdots Ls 4,30, cerības rūk, smiekli pieaug. Kad Fortūna vēl bļaudama atskrien atpakaļ, jo vietējo dzērāju pāris viņai uzmācies, minam prom, lai pie mājas apskatītu, kas ir tajā plastmasas bundžiņā. Kad zāles vietā tur ieraudzījām sarkanās sliekas, mūsu sajūsmas saucieni noteikti pamodināja visu kāpņu telpu, jo līdz ceturtajam stāvam nevarējām tikt ilgi.

Bet jautājums paliek atklāts - vai tiešām makšķernieki trijos naktī brauc pēc ēsmas?