Sestdien mammai bija jubliācija. Viņa savā runā arī pieminēja to nelaimīgo atmodas jēdzienu.

Vakardien manai kursabiedrenei Karīnai no visām ziņu stacijām izdevās vislabākais sižets par mākslas augstskolu studentu gājienu. Labākais, jo bija gan fakti, gan personas un svarīgas personības atrastas 700 cilvēku pūlī, nevis kā centrālā persona nofilmēta ruporā bļaujošais Platpers. Sižeta noslēgumā Romāns Vanags saka: "Es pēdējo reizi līdzīgā situācijā pie šī nama stāvēju deviņdesmitajā gadā un aizstāvējo to māju. Man tik žēl, ka šajā mājā notiek tādi lēmumi, kuri..." Paga, paga, Romka, kas tad tas? Ko, tad tie zemnieki Briselē katru gadu ar traktoriem sabrauc, jo valsts ir čau, viss, pēdējā stundiņa klāt? Vai Francijā katrs protests jāuzskata par tautas un valdības savstarpējo muguras pagriešanu? Tieši arī tāpēc mēs, nevis franči, grieķi, beļģi, spāņi, esam tādā bedrē, jo 20 gadus tādi kā Romāns Vanags nav izgājis ielās, lai protestētu, turklāt, ne tikai par konkrēti savu nozari, bet par to, kas notiek vai nenotiek. Jau sen vajadzēja.

Valdības un sabiedrības attiecības ir kā tēvam ar septiņpadsmitgadīgu pusaudzi . Tēvs vienmēr to gribēs ierobežot vēl pēdējo gadu, lai šis nesāktu pīpēt un dzert vēl pirms pilngadības. Kad viņam nosaka no tusiņa mājās atgriezties līdz plkst. 23, mēs zinām, ka tas klusībā neaizietu uz savu istabu un nesēdēs mierīgi. Ja tā būtu, mēs teiktu, ka viņš nav normāls. Bet arī saprastu, ka varbūt arī nevajag to tusiņu. It sevišķi, ja pirms tam tā labi uzdzīvots. Bet vēl vairāk - kad šis tēvs pāri dara pusaudža māsai, mēs vēl mazāk gaidām, lai pusaudzis sēdētu savā istabā un uz to noskatītos, teikdams - tā nav mana darīšana, galvenais, ka man ļauj iet uz tusiņiem. Tad mēs teiktu - ģimene nav normāla.

Bet te ir divdesmit gadus sēdējis istabā. Es ceru, ka tagad, kad ir saņēmies, viņš vairs katru reizi nesēdēs mājās un pēc iespējas biežāk izmantos cilvēktiesību pilnvaras. Ka tagad viņš, kā Māra Zālīte teica pirms gadiem raidījumā "Kas notiek Latvijā?", nerindos atmodas trešajā, ceturtajā, divdesmitajā. "Cilvēka personībai ir jābūt vienkārši nomodā ar visām tām maņām. [..] Cik tad var atmosties? Vienreiz ir jābūt vienkārši nomodā," teica M. Zālīte.

A citādāk var būt par vēlu. Citādāk, nebāžot savu degunu laukā no savas mazās istabas, sanāks kā Lībijā, kad , izejot uz ielas, pretī būs automāti un valsts vadītājs domās: "Tie taču ir no ārpuses!"