Te būs daži iemesli, kāpēc, pārskatot Jāņu brīvdienu laikā sarakstītos cibinieku postus, laižu garām tos sērīgos un depresīvos (hronoloģiskā notikumu notikšanas secībā):

-Annas spridzināšana mašīnā pēc mazajiem šotiem. Viņa vienīgā spēja atrast ozolu, ar ko izpušķot mašīnu (šī tradīcija ir tikpat neatņemama Līgo sastāvdaļa kā egles nociršana Ziemassvētkos);

-Vinnētās derības ar Sigitu par to, ka Statoilā vairs nav nopērkams "Milky Way";

-Sprudža viesmīlība kulminācijā ar ledusauksto šampānieti pie pils sešām personām;

-Santas un Strauberga sarūpētās uzkodas tieši laikā, tostarp, Santas pašrocīgi sagatavotās marcipāna kūkas;

-Ierašanās festivāla telšu pilsētiņā plkst. sešos no rīta, lai telti uzceltu centrā kādai citu telšu komūnai un no rīta leišus pārliecināt, ka mana telts patiesībā ir sēne, kuras naktī ātri izaug, bet es vienkārši guļu zem sēnes.

-Pēc B2gether festivāla apmeklējuma divi CD Whishlistā: "Casiokids", "Skunk Anansie" (jau sen, bet pēc viņu koncerta ar 17 dziesmām sajūta, ka CD jānopērk kā viņu PVN)

Festivālā atkal atcerējos par sevi un saviem trūkumiem, jo mums ar Serjožinu bija jārēķinās tikai un vienīgi vienam ar otru. Nekas nav mainījies. Tātad tāds pats kā pirms četriem, trim, diviem, viena gada. Un tikai zinātājs pamanīs, kas mainījies (es tas neesmu).