Elektroniskais papīrs un zināšanu plaisa
Visā tajā
trakumā, kas darās Eiropā saistībā ar iPad pārdošanu, sāku apdomāt, ko nu man vajadzētu no jaunajām tehnoloģijām. Beigu beigās nonācu pie pārdomām, ko man vairāk gribētos nopirkt augustā - sen kāroto un budžetā jau ieplānoto LED televizoru vai arī to jauno tintes ekrāna tehnoloģiju (
Amazones Kindle,
B&N Nook vai
Sony Reader). Spriežot pēc cenām un piedāvātajām iespējām, secinājums ir tas pats, kas par iPad - kamēr mēs esam perifērija, pāķi un vēstures mēslaine, tikmēr neviens no šiem nafig nav vajadzīgs, jo piedāvātais iespēju klāsts, kamēr vien neesi štatos, Rietumos vai Japānā un tā nav tava dzimtā valoda, ir salīdzinoši niecīgs. Un tā kā mēs neesam Eiropa (iPads te ieradīsies tikai rudenī), tad vienkārši par tiem tintes ekrāniem nav jēgas izgrūst to piķi (tie visi maksā pāri 200 dolāriem).
Vienīgais, ja nu turpināšu aktīvu pasniedzēju karjeru un būs daudz darbu, kurus man jālasa, tad gan tā štelle varētu noderēt. Gan, lai ietaupītu papīru drukāšanai, gan tāpēc, ka tintes ekrāna tehnoloģija acis nenogurdina kā to izdara datorekrāns. Un grāmatu lasīšana disertācijas rakstīšanas laikā arī varētu būt noderīgāka, nestiepjot apkārt kaudzi ar grāmatām, bet tikai vienu tāfelīti.
Bet tomēr kopumā sajūta ir nelaimīga: te, pāķos, sagaidīt brīdi, kad bibilotēkas paralēli parastajām grāmatām piedāvās ievērojamu daudzumu e-grāmatu? Šķiet, ātrāk nosirmošu. Pietiek jau ka novembrī, kad veicu pētījumu Raunā, vēlējos ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas piedāvāto starpbibliotēku abonementa palīdzību no ārvalstīm saņemt grāmatu, kura LV vienkārši nebija, bet nekā - uz Raunu to nesūtīs, to drīkst lasīt tikai Rīgas lasītavā. Bet pasapņot, ka Gaismas pilī bibliotekārs (jā, sapnis, ka tur ir nevis tantes vai [pēdējā laika tendence] jauni skuķi, bet gan vīrieši spēka gados, jo atalgojums atbilst kompetencei un zināšanām) man pavaicā, vai tiešām vēlos lasītavā sēdēt ar papīra grāmatu, vai arī labāk manā tintes tehnoloģijas dzelzī uz septiņām dienām ielādēt grāmatas e-versiju, tas būtu fantastiš. Var jau būt, ka es maldos un viss būs ātrāk nekā man šķiet. Var jau būt kas tāds ir iespējams jau tagad, es vienkārši esmu tumsoņa.
No otras puses, es atceros sajūsmu par minidisku pleijeru ierašanos. Arī man tāds bija. Un pēc diviem gadiem vairs nebija un pēc četriem vairs nevienam nav. Tāpēc varbūt sajūsmai un steigai nav īstais brīdis. Un tāpēc no vienas puses ir arī atbalstāma bibliotēku konservatīvā domāšana attiecībā pret tehnoloģijām. Citādāk visu LNB fonotēku būtu vajadzējis jau vismaz četras reizes pārrakstīt jaunā tehnoloģiskā brīnumā, kur viens par otru labāks. Tas, protams, nenozīmē, ka vinila plates ir labākais datu glabātājs.
Vienlaicīgi, jāgaida, kad tintes tehnoloģiju iestrādās parastajos datorekrānos (nesaprotu, kāpēc nav, vai arī nezinu, ka ir, atkal tumsoņa). Bet nu, galu galā, man taču nekas šobrīd netrūkst. Vienīgi par iespēju sēdēt pie datora un nenogurdināt savu redzi,
pateicoties Kasparam Foigtam un viņa ierakstam laacz.lv tālajā 2007. gadā, domāju jau trīs gadus. Un tagad pārlasot viņa domas, jāteic, ka ticu viņa vārdu pravietiskumam vairāk nekā tolaik. Tikai satrauc, ka tolaik komentāros mana ierakstītā piezīme par zināšanu plaisu (vieniem rodas plašas attīstības iespējas, otri aizvien vairāk atpaliek) attieksies ne vis uz kādu Āfriku vai Venecuēlu, bet gan uz mums pašiem, latviešiem. Un te nu mēs paši vainīgi, ka tajā plaisā aizvien vairāk nebūtībā iekritīs gan mūsu kultūra, gan valoda (brīnoties par kājeni un galveni, bet pieņemot hederi un fūteri), gan beigu beigās mēs paši, when I and You will read and prefer English more and more.