Šodien volejbola bumba tapa stipri mazāka un elektrozaļāka, bet roku vietā tai pieskārās rakete, kuru man laipni aizdeva krusttēvs. Solīju viņam pa vasaru satrenēties un tad izaicināt uz kārtīgu tenisa maču. Pēc šodienas pirmā sezonas mēģinājuma gan izskatās, ka būs jāpalūdz, lai mani pamāca pirmajos soļos. Ja ābece nav lasīta, nav vērts tiekties lasīt Ziedoni.

Un kamēr citur Rīgā lija, tenisa korts visu laiku bija gandrīz vai sausajā zonā. Rezultāts arī bija apmierinošs, pati spēle, protams, skatītājiem nebaudāma. Bet spēlējam jau paši sev.

Visas dienas interesantākais moments bija Gaiļezera slimnīca, kur strādā krusttēvs. Pirmo reizi viņu redzēt baltajā halātā jau vien ir kolosālīgi, bet vēl tā Gaiļezera atmosfēra un arhitektūra. Tagad es brīnos, kāpēc nenofotografēju, lai arī jūs to redzētu un sajustu. Sajustu, kā ir tur ierasties nevis, lai apciemot kādu slimo, bet gan veselo.

"Aiz pansionāta [sociālais rehabilitācijas centrs, kur pagalma skats acīmredzami liecināja, ka te dzīvo tie, kuriem invalīdu ratiņi ir sabiedrotie] būs Onki [onkoloģijas centrs], aiz tā griez iekšā stāvvietā! Nāc uz ekspertīžu pusi [Tiesu medicīnas ekspertīzes nodaļa], tur tiekamies," man norādīja krusttēvs.