Ir trīs svarīgi secinājumi:

1) Ir filmas, kuras domātas tikai laika nosišanai ("Brīnumainā aukle un lielais sprādziens") un tās tiek aizmirstas pie iekāpšanas mašīnā, bet citas tieši otrādāk, liek domāt jau izkāpjot no auto ("Nopietns cilvēks". Šajā brāļu Koenu filmā spēlē Toma Henka un Džordža Klūnija dubultnieki).

2) Pēc otrās filmas mēs secinājām, ka "live sucks, but live with that", ko arī darījām visu nakti, neaizmirstot obligātos pieturas punktus, kas ietver sirošanu pa dažādām vietām, diennakts "Lido" un atgriešanās no turienes, kur tu nāci;

3) Andai dzīvoklī (afterpārtijs beidzot nenotika pie Artas) loga vietā ir konceptuālā māksla, kur pusseptiņos no rīta regulāri krīt putni lejā. Čīkstot jau no vienpadsmitiem, ka braukšu mājās, izpelnījos apzīmējumu "monstrs" no Annas puses, jo galanti pirms tam aizvedu visas dāmas pa mājām. Te secinājums, ka šāda koncepcija ("tūlīt braukšu mājās") iespējams ir vienkārši uzmanības pievēršana un veids, kā sev ieskaidrot, ka tūdaļ jau viss beigsies.


Saullēkts šogad sagaidīts, bet kaķis vaicā, kā var tik ilgi braukt vienkārši pēc diviem metāla gabaliem, kāds patiesībā bija mērķis, atgriežoties Rīgas centrā?