To atliek nosargāt
Protams, ka tas mirklis pienāca tieši tad, kad tam bija jāpienāk - uz Aknīstes-Neretas 76. kilometra. Ātrums tuvu pie 200, audio pie 400 ("ja zīle ir rokā, to atliek nosargāt") un tad jādod pa bremzēm un viss izsprāga, viss atnāca vaļā, vārdu sakot, sajūta (pēc tam atģidoties un padomājot) bija tāda kā karavīriem beidzot saspridzinot ledu - it kā no ārpuses nekas nemainījās, un iespējams spridzināts bija jau ilgi, bet tikai tagad izdevās ledu sakustināt. Ne vairāk, ne mazāk izjūtas bija šādas:



Tā nu malā nostājies un satricināts, savācos un braucu tālāk. Un ar katru kilometru jutos aizvien vairāk kā tās upes, no kurām beidzot smagie pali izgājuši un tagad beidzot ir iespēja dzīties līdz ar straumi pāri pļavām, bērziem un ēkām, viss viens. Viss ir vienīgs. Tikai tagad neaizplūst par tālu, atcerēties un neaizmirst, kur ir mana gultne.