Todien noguruši no garā ceļa, mēs uzzinājām, ka baseins mums nespīd turpmāko nedēļu, bet cerība vien bija, ka kaimiņiem gan ir baseins. Otra nepieciešamība bija izpildīta - palikām pie dāmas, kurai itin labi patikām un kā šādām kundzēm pieklājas, viņa bija itin viesmīlīga un jauka.

Pēc mantu nolikšanas mēs patiesībā vēlējāmies tikai vienu - kārtīgi paēst. Dāma, kuras vārds ir Vita, mūs veda cauri pilsētas burzmai, mēs satikām viņas dēlu ar draudzeni, bet beigu beigās kārtīga ēdiena vietā man pirmo reizi māgā iestūmās ķīniešu ēdiens. Pēc šīs rūgtās pieredzes vēl ilgi nespēju raudzīties uz ķīniešu virtuvi, kaut gan vēlāk sapratu, ka toreiz pieļāvu lielāko kļūdu - izvēlējos to, kas šķita pēc nosaukuma un izskata pats eiropeiskākais. Mūžam atcerēšos, kā vēlējos pie pīles gaļas tomātu mērci, bet bija pieejama vien tāda, kuru man iedeva pagaršot naža asmens gala lielumā - mēles gals notirpa.

Pēc tam sekoja daudzas no brīnišķīgākajām dienām manā mūžā, vairākkārt ceļojot pāri Sidnejas tiltam, neizpratnē brīnoties, kāpēc Vita ceļo ar vilcienu, ja var atļauties mašīnu, tāpat viesošanās kaimiņu baseinā. Vita mūs aizveda uz zoodārzu, kur Elmārs viņu samulsināja, jo steidza mūs saukt pie ziloņiem, kuri bāza viens otram snuķi tajā ķermeņa pusē, kur no galvas nav ne mazākās vēsts. Tas mums šķita daudz interesantāk nekā ķenguru barošana. Un vēl es mūžam atceros, ka Sidnejā metro ir līnija Circle of Key, ko izrunā aptuveni kā "sēkilakī"

Pēc 14 gadiem jau mazliet viss ir sajucis, bet Vitu vēl kādreiz satiku Rīgā. Reiz viņa bija atnākusi uz zēnu kora koncertu Doma baznīcā un mūs atpazinusi, pieklaigāja visu baznīcas vestibilu. Tā arī ir pēdējā atmiņa no mūsu kopīgi pavadītā laika.

Viņas e-pastu ieguvu pirms vairākiem mēnešiem. Izmisīgi meklējot, beigu beigās no viņas pašas. Ir pienācis laiks pastāstīt, kā man iet un ko es daru.