Otro dienu darbā lēnprātīgi lietojot alkoholu ar kolēģiem svinot te piecdesmit, te septiņdesmit, te atkal tikai nedaudz pāri trīsdesmit, pie manis pienāca Tekla, kura pēc alus pintes bija saņēmusies pajautāt, kā tad nu var viņa, vecs redakcijas patriots (kura man savulaik pateica: "Vērtības nevar sakraut čemodānos un tik vienkārši iznest.") var iegūt par brīvu to, kas ir par maksu.

Arī es pēc īsa brīža saņēmos un uzjautāju kolēģu iemaņas kotlešu gatavošanā. Apzinājos, ka pats pie tām tikšu vien ap vienpadsmitiem, nu baudu savas pirmās ceptās kotletes, kuras mazliet garšo te pēc karbonādes, te pēc maltās gaļas. Notiesājis vakariņas, es gatavojos nākamajam cēlienam. Rīt pēdējo dienu esmu priekšnieks pirms brīvprātīgi [un vadībasprāt vājprātīgi] stājos atpakaļ ierindā. Mans pēdējais rīkojums būs - ceturtdien visiem jāierodas ar krāsotu olu. Un olu liķieri, protams.