Goga
Viens no jautrākajiem cilvēkiem, ko es savā dzīvē esmu sastapis, ir Gunārs, kas tēva krusttēvs jeb onkulis. Arī tagad, kad viņam jau tuvu pie astoņdesmit, viņš turpināja savu tradīciju, jo tēva džipu nosauca par "lūzni, kurš traucē normāli tikt līdz durvīm" (lūznis, jo redz tehniskā apskate beigusies), nosaukt mūs par nodevējiem, jo esam pa ceļam uz Jēkabpili jau paēduši, izstāstīt nesen lasītu anekdoti par sievieti, kura sēž lidostā pēc komandējuma, sakrusto kājas un nodomā: "Cik labi, ka jūs atkal esat kopā!", kā arī piedāvāt izšņaukt degunu salvetē, ar kuru tikko noslaucījis galdu, pēc tam uzjautrinoties par manu sejas izteiksmi. Un tas viss kādu 20 minūšu laikā.

Paralēli tam viņš vienmēr bijis pedants. Kad bijām mazi, galvenais un pirmais, ko izdzirdējām no viņa, ienākot Gunāra mājās bija - neskarties klāt mašīnai (tā bija kārtīga retro mašīna, kuru viņš pucēja ar ārkārtīgu uzmanību) un neaiztikt čiekurus uzvelkamajam pulkstenim (reiz tos norāva vecākie brāļi). Arī tagad pie galda rāva nost karotes, tiklīdz tēju biju apmaisījis un tēvam trīs reizes pajautāja, vai var cukurtrauku atlikt vietā, vai tomēr vēl varbūt ievajadzēsies.