Ņemot vērā, ka nogale sākās pagalam mierīgi, neviens nevarēja iedomāties, ka visa nogale patiesībā būs viens parabolisks piedzīvojums.

Tagad varu būt mierīgs, ka mammas dāvātās distanču slēpes nav liekas, jo izbaudīju Brīvdabas muzeju. Šogad cilvēku gan stipri vairāk. Kā nu ne, ja šogad ir slēpju noma pie muzeja ieejas.

Viss sportā iegūtais gan zuda tālākā atslābināšanās rezultātā (sarkanvīns tika nomainīts uz baltvīnu, jo visi sanesa baltvīnu, kaut gan parasti visi nes sarkanvīnu), kas nebija ilga, bet pietiekami pamatīga, lai no rīta secinātu, ka no visiem iespējamiem variantiem, kā mazināt postošo galvu, kuru gribas šādos rītos aizmest, virtuvē ir tieši neviens. Kad nu tiku līdz veikalam un cibric atpakaļ un klak-klak sev iekšā, sajutos atkal, ka varu arī kaut ko just, bet nekas nekaitina.

Bet kā redzams, prātu tas neglābj, jo tik lielas mūļķības un ūdeni sen neesmu apgalvojis. Nekā sakarīga, nekā no manis paša, te tā nu būt un aizvērties.