Puika tusē
Ieguvis jaunu matu griezumu, uzskatīju, ka biju tiesīgs doties tusēt. Pa ceļam satiku sievu, kura jauno matu veidolu nokomentēja ar vārdiem "atkal puika". Nemaz nezināju, ka vakara gaitā šis raksturojums izrādīsies liktenīgs. Tomēr pirms likteņa ironijas paguvu beidzot uz "Kubas" laimīgo stundu, kas arī noteica toni visam vakaram (divi Mai Tai viena vietā). Toņkārta iekrāsojās bioloģijas laboratorijās, kur Nikolajs stāstīja, kāpēc viņu visi sauc par veco dirsu (kaut gan jau tosta sākumā viņa kolēģe izteica klusu repliku, ka Nikolajs ir vienīgais, kurš pats sevi tā sauc), bet es ik pa laikam kļuvu par Jāni. Te Jānis, te Andris, te atkal Jānis. Kā Andris devos uz pārdaugavu, kaut gan bija doma braukt ar tramvaju, bet pieturas taču slēgtas, tāpēc pa Kokļu ielu (tralalā) nokļuvām pie Arnīšiem, tur arī Kaprānu atstāju beidzot, bet devāmies atpakaļ uz centru, šoreiz ar mašīnu. Uz "Pienu".

Un lūk, likteņa ironija, trīskāršs aplauziens un izgāšanās. Sākumā mūs "Pienā" neielaiž, jo, lūk, ir taču slēgtais vakars. Visi kā pēc ceļu satiksmes negadījuma ņem savus mobilos un zvana VIP, kuri tusē "Pienā" un varētu mūs ielaist. Domāju, ka es taču nevaru zvanīt sievai, lai viņa piezvanīt tam sargam un stingri noteiktu: "IELAID MANU VĪRU!" Ar to vēl nepietika, ka Edgars tomēr kaut ko noblefoja apsargam un viņš bija gatavs laist mūs iekšā, nē, viņš pateica, ka "visiem te nav 21". Ar pirkstu parādījis uz mani, viņš noteikti nodomāja to pašu, ko mana sieva: "Puika!" Savukārt trešā reize bija vienkārši vakara ilustratīvākā daļa, kad neizlūdzoties ne "Piena" mēbelei Serjožinu, ne arī, piemēram, diplomātu Edgaru, pats devos pie DJ, lai palūgtu kaut ko no Maikla Džeksona (tas taču tagad ir stilīgi, vai ne?). Pēc nepilnām piecām sekundēm, visa deju grīda redzēja, kā DJ vairākas reizes kustina savu galvu no labās uz kreiso pusi, skaidri domājot ar to: "No MJ tonight, puika!"