Tā kā es pēdējā laikā esmu sācis sev uzdot dažādus jautājumus (vienu paši redzējāt, kad jautāju, kad labāk nedomāt), esmu galu galā apstājies pie viena jautājuma, kuram vēl neesmu atradis drošu atbildi - kad cilvēks pārstāj domāt. Varētu tagad paņemt E. Kasīrera eseju grāmatas garumā, kuru prof. A. Tabunam neesmu atdevis jau ilgāk par gadu, "Apcerējums par cilvēku" un paskatīties, kā Kasīrers domā.

Njā, Kasīrers šādu domu nepieļauj - vēl vairāk, viņš norāda, ka cilvēkam ir jādomā ideālos - "Utopija nav reālas pasaules vai reālas politikas un sociālas iekārtas atainojums, tā nepastāv nevienu brīdi un nevienā vietā; "tā ir nekuriene", tomēr jaunlaiku pasaules attīstībā tieši nekurienes koncepcija ir izturējusi pārbaudi un apliecinājusi dzīvotspēju. Tā izriet no ētiskas domāšanas dabas un rakstura, kas nekad nevar nolaisties tik zemu, lai "pieņemtu doto". Ētiskā pasaule nekad nav dota; tā mūždien top." Tomēr tas neatrisina galveno problēmu - vai dzīvojot abstraktā ideālā pasaulē, cilvēkam būtībā nav daudz grūtāk nekā nedomājot? Tas pats Kasīrers citā esejas nodaļā norāda uz garīgi slimajiem, kuri nespēj domāt abstraktos jēdzienos un viņiem ir pat grūtības atkārtot vairākas reizes teikumu, kurš ir nepatiess un pretrunā pastāvošajai realitātei. Bet pieņemot, ka trakajiem pieder pasaule, es prezumēju (vai, cik gudri!), ka Kasīrers, rakstot 1944. gadā savu eseju, tomēr turpināja cildeni slavināt cilvēci un Dieva radības kroni. Tālāk, protams, būs feministes un hipiju filozofi un citi virzieni, kuri katrs vainos kādu citu, kāpēc cilvēks ir ačgārns un nepareizs. Tomēr arī viņi strādā ar domāšanas maiņu, nepieskaroties jautājumam par domāšanas sašaurināšanas metodi. Cik bieži gan mēs nesaskaramies ar problēmu, kad galva ir pilna ar dažādām domām un nav iespējams koncentrēties, jo mūs nomāc visas pasaules problēmas. Šobrīd vienīgais, ko cilvēks ir atradis kā iespējamo risinājumu, ir izslēgt šīs domas no savas ikdienas. To lieliski parāda mirstošie bērni Āfrikā. Mēs visi zinām, ka viņi mirst, tomēr ikdienā par to nedomājam, jo "ir taču svarīgākas lietas".

Līdz ar to šeit ir jānošķir divas lietas - nedomāšana no zināma prāta stāvokļa, kurā cilvēks neizslēdz faktu un darbojas saskaņā ar kādu konceptuālu vienošanos. Nedomāšana, manuprāt, ir tieši saistīta ar fizisku domu izslēgšanu un neiedziļināšanos. Ja mēs katru dienu lasītu par briesmīgajiem badiem un sērgām Āfrikā, tas mūs daudz vairāk nomāktu nekā veidotu utopijas un ideālās pasaules pastāvēšanu mūsu prātā. Tāpēc Kasīrera piedāvātā ideālā pasaule cilvēcē izraisa daudzejādā ziņā noslēgšanos no pasaules, jo pieļaut, ka uz pasaules viss ir iespējams, nozīmē nekontrolēt lietu virzību un tā utopiju nesasniegt.

Šī pamatproblēma ir saistīta ar Rietumeiropas cilvēka klasifikācijas metodi. Visas domas prātā tiek klasificētas tā, ka viena un tā pati lieta nevar atrasties vienlaicīgi divās vai vairākās kategorijās. To pierāda pētniecībā plaši pielietotā kontentanalīze, kuras pamatā ir teksta analīze, meklējot atslēgvārdus. Kategorijas, kurās samet atslēgvārdus nekādā ziņā nedrīkst pārklāties, bet gan jābūt skaidri nošķirtām. Tomēr tādējādi Rietumeiropas kultūra, kuras domāšana ir līdzīga kontentanalīzes metodei, ir nolēmusi pilnībā atteikties no vienas domas daudzveidības un atvērtības. Šādi domājot, "atvērtā un liberālā" Rietumeiropas civilizācija, kura balstīta Lielās Franču revolūcijas "preses brīvības" un "brīvība, brālība, vienlīdzība" īstenībā jau no sākta gala ir bijusi noslēgta un vienveidīga. Tās prāta pamatmetode balstās indukcijā un dedukcijā, kuras pamatuzdevums atkal ir izslēgt un pievienot un atlasīt faktus. Tas ir gluži kā datorā, kur viss notiek 0011010101001 sistēmā ar metodi "jā vai nē".

Bet ko atbildēs dators, kad tam pajautās - "kad dators pārstāj domāt?"