Doties nopirkt slēpes
Kad brauc prom, tad ir jāpasaka tāds tosts, lai asaras plūst. Tas nu vakar izdevās. Nebūtu Serjožina un Mārīte, kuras paziņoja, ka viņas negrasās sēsties, kamēr es saku tostu un uz katru frāzi skaļi nogārdza, var būt pat sanāktu kaut kas sentimentāls un raudulīgs, bet kārtējo reizi Annija varēja izsmieties. Kā teica Edgars - kāpēc viņi ir nosēdināti blakus.

Taču tā bija tikai tāda iesildīšanās. Paņēmu savu pudeli, ieliku to krūšu kabatā, atsveicinājos no Gunas Zariņas un jau pēc mirkļa atrodos divus stāvus augstāk. Mātei Saulei viss balts, jauna tualete un milzīgs logs. Tad nu nācās to māju iesvētīt, kas bija pagalam jauki, jo bija jāsecina - muciņu dēļ uz jūrmalu nebrauksim, bet dosimies ka nu uz slimnīcu. Ja vienam bija bail par kāju, otram par degunu, man - par zobiem, tad zods, kam beigu beigās bija vaina, jau automātiski ir nekas. Un svarīgi, ko teica Elča: "Tas viss notika masu psihozē, nevajag nevienu vainot." Par šo tekstu vēlāk, kad viss jau bija norimies, patiešām iestājās masu psihoze.

Kaut fanu klubam bija izteikta vēlme ieraudzīt vēlreiz ātrās palīdzības stalto puisi, karsējmeitenes nokavēja - viņi jau bija prom. Viņu vilšanās bija vēl lielāka, uzzinot, ka ķirurģijā šonakt strādā tikai un vienīgi sievietes... Un sargs - to vispār mēs pamanījām tikai pēc puspudeles vīna, kad kāda paračka sāka meklēt zobārstu. Notika brīnums un nekustīga mēbele pārvērtās par būdīgu sargu. Dr. Saulīti tā arī mēs nesatikām.

Šitam visam par godu šodien pie brokastīm esmu pelnījis lasīt savu tālo draugu dienasgrāmatas par gaitām Berlīnē, Tamperē, Izraēlā un vēl nezinu kur. Un no tā visa ir vakarā jāuztaisa jauna lapa Annijai, lai viņa nepazūd izplatījumā jeb Portugālē.

Bet vispār tagad jāceļas un jādodas nolūkot sev labākās slēpes. Vakar secināju, ka vilcināties vairs nav laika, jo 31. janvāri akcijas visur beidzas. Tas gan ir pats prātīgākais, pirkt kaut ko izpārdošanas pēdējā dienā, ja.

Uz kalnu laikam/varbūt/kāpēc ne. Tādas vieglas iesnas. Pastaigāšu pa veikalu un tad jau diagnozicēšu sevi.