Mūsu kaimiņiene debiliķe jau sāk pārspēt saprāta robežas, katru dienu viņai nepatīk kaut kas - ta durvis čīkst, ta grīda netīra, ta vispār mēs esam sušķi. Vakar pateicām visu viņai - ka mums arī nepatīk, ka viņa no rītiem bļauj uz savu dēlu un ka, ja grib mieru, lai iegādājas sev privātmāju.

Dabūjām atpakaļ pa pilnu programmu. Mēs dzīvojot kā uz vientuļas salas, viņa secināja.

Domājam, ka varētu pieteikt karu un vienkārši viņu novest līdz bezsamaņai.