Man patīk, ka mana sieva mani pārsteidz. Vakar tas viņai izdevās divtik.

Pirmais bija samērā mīļš un pilns ar vēstījumu. Tiku pie vairākām kartītēm ar nosaukumiem, kuri saistīti ar nacionāli konservatīvu tematiku. Tāds atgādinājums, ka "Visu Latvijai!" partijas birojs tepat vien atrodas un politiskās simpātijas Ģertrūdes valstībā neviens negrasās mainīt.

Otrs bija samērā sievišķīgs, es pat teiktu sievīgs. Noinformēju, ka nākamajā rītā (kaut man ir vēlā darba maiņa) celšos par viņu agrāk un došos no mājas pirms viņas, jo jāiegādājas ziemas riepas un deviņos serviss jau mani gaidīs tās nomainīt. To visu pirms darba, kas sākas desmitos. "Atkal no rīta tu aizgulēsies, tad būs baigā skriešana un kavēšana, beigās darbā ieradīsies ar kavēšanos," varētu pārstāstīt viņas samēro neapmierinātā balsī izteikto prognozi. Savā flegmatismā vien atbildēju ko līdzīgu, ka mašīnas riepas nav tas pats, kas sievietei kurpes - tas tik daudz laika neprasa.

Šorīt pamodos pusstundu pēc modinātāja pirmā zvana. Darbā ierados piecpadsmit minūtes pirms desmitiem, bez visa ieplānotā paguvu vēl degvielu ieliet.

Nekas jau no tā nemainās, nevienam nekas nebija jāpierāda. Bet degunu jau var pacilāt paša prieka pēc.