Satiku savu pirmo klases audzinātāju. Vienmēr esmu apbrīnojis, kā viņa spēj uz ielas atpazīt visus mūs, kaut gan nu jau var droši teikt - tas bija tik sen, kad viņa mūs audzināja no 1. līdz 4. klasītei.

Un nekad arī viņa nepaies garām ar vienkāršu "sveiki", kaut gan viņas vecums ne tuvu nav tantēm, ar kurām mājās neviens nerunā.

Tagad viņa vairs 3. vidusskolā nestrādā, tepat Abrenes ielā. Bērni esot briesmīgi un neaudzināti, hiperaktivitāti viņa nosauca par vienkārši neaudzināšanu. Piekrita, ka bērniem vienmēr būs laiks, bet arī nespēja man sniegt mierinājumu uz manu satraukumu, ka neskaitāmus gadus ik pa laikam redzu mūsu gruzīnu klasesbiedru Juri (ar kuru sēdējām vienā solā) sapņos, bet nekur neredzu viņu un neko neesmu par viņu dzirdējis.

Janvārī būšot skolas salidojums. Pagasta skolās mācījušies, lūdzu, nesmejieties, bet Rīgā salidojumi notiek tādās vietās - manējais atkal būs Ķīpsalas izstāžu centrā.