Ir tāda man stratēģija kaitināt cilvēkus, kuriem kaitina mana klātbūtne. Beidzot man tas izdevās.

Biju aizbraucis uz fakultāti, kur lūdza pastāstīt par vienu starptautisku organizāciju. Pēc tam es vienmēr ieeju pie fakultātes prodekānes Blauas, kura mani vienmēr sagaida ar platu smaidu un ironiju. Arī kad viņa mani reizēm satikusi uz kāpnēm fakultātē, nav pagājusi garām, nepajautājot, kā man iet un kā sokās. Viņa ir forša.

Taču šoreiz viss bija citādāk, jo neveiksmīgā kārtā pie viņas viesojās dekāne. Smaids no sejas pazuda tajā mirklī, kad viņa mani pamanīja. Ne pievienoties apsveikumam par laulībām, ne ko par rudens konferenci nespēja izrunāt. Skatījās ieurbusies galdā. Gribēju jau pēc pirmajiem jautājumiem lavīties prom, bet Blaua vēl paguva apjautāties par studijām un viņas "draugu Edgaru". Patiešām viņa ir forša.

Pēdējais, ko dzirdēju, izejot no kabineta, bija tas dežūrvārds "sveiki!", ko tik bieži dzirdēju no dekānes 4 gadus.