Sirsnīgākais
Es izlīdu no alas, un dzintars pēkšņi pazuda un iemirdzējās tālumā kā zvaigzne. Es pazinu tūliņ - tas ir mans dzintars. Starp tūkstošiem un miljoniem zvaigžņu es pazīstu savējo. Pārnācis mājā, es to noliku uz galda, un man nekad ar to nav garlaicīgi. Jaungada naktī tas deg kā brīnumsvecīte, bet vakaros smaržo pēc priežu ziediem. Reizēm tas ar mani runā. Kad es piegurstu, viņš čukst tādus vārdus, no kuriem pāriet nogurums. Vēlu vakarā, kad cisi aiziet gulēt noguruši, sāk runāt dzintars, un es varu iet tumsai un sienām cauri. Jo no visiem spēkiem vislielākais spēks ir mīlestībai.


/Imants Ziedonis/