Man nekas nav pret varonīgo žurnālistu Ansi Pūpolu, kuram vienmēr patīk iesākt sižetu ar savu seju kadrā (šodien viņš bija pat pamācījies no Rīfenštāles, ka vajag filmēt no apakšas, jo tad izskaties varenāks). To pat varētu uzskatīt par viņa rokrakstu (un sižetā par Lembergu tas pat bija salasāms).

Taču man ir pretenzijas lūk pret ko. Pret viņa 'stilu' slēptās kameras izmantošanā. Tas ir nesmuki pret informācijas avotiem. Rožeckina kaimiņus es definētu tieši tā - par informācijas avotiem, kas man uztic informāciju. Parādīt viņu sejas pēc tam ekrānā - tā, ka var redzēt (protams, ka tam īstenībā nav nekādas nozīmes, jo neviens viņus neatcerēsies kā vien tuvinieki, kas tāpat viņus pazīst) - nogalina viņu vēlmi kaut ko žurnālistam pastāstīt un nogalina vispār vēlmi kādam kaut ko stāstīt, jo vienkārši tevi gribot negribot parādīs ekrānā.

Slēptā kamera ir jāizmanto, lai atklātu nelikumības, noziegumus, parādītu to, ko parasti ar ieslēgtu kameru neparādīsi. Ja Ansis neprot ar cilvēkiem sarunāt, ka viņus iefilmē, tad tā ir necieņa no viņa puses to darīt tik un tā.

Un pats muļķīgākais, ka tas, ko viņi pateica, nebija nekas tāds, ko nevarēja Ansis pateikt aizkadrā ar palīgteikumu, ka kaimiņi teica - būtu tikai cienīgi pret cilvēkiem, jo pirmkārt viņi ir cilvēki un tikai tad Rožeckina kaimiņi. Jo cilvēki jau saprata, ka žurnālists ar viņiem runā un neba jau lai papļāpātu, bet gan izmantotu to publikācijai. Tikai nenojauta, ka viņus parādīs visai latviešu tautai. A par to nevar būt pofig.

Un kā pēc tam lai kaut ko no cilvēkiem izdīc, kad tie jūtas kā Pūpolsvētdienā nopērti?