Pirms laiciņa te lielījos, kā es te izdaiļoju citātus ar dažādām partikulām. Izrādās, ka es esmu vēl spējīgāks. Es, lūk, izdomājot veselus teikumus.

Šodien man pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma iesākās ar zvanu no Daigas, kura interesējās, vai interviju es esmu ierakstījis, pēc kuras pārliecinoši paziņoja, ka viņa tādu teikumu neesot teikusi un arī kolēgas viņu atbalstot, jo noklausījušās sarunu un neko tādu nav dzirdējušas. Redz kā. Un vispār, lai es nodefinējot taupības režīmu (to es veiksmīgi izdarīju, pateicu, lai paskatās, cik abstrakti paši to definē savā 22. janvāra relīzē), kā arī mums bija domstarpības, kas ir apgalvojums un kas ir fakts. Es, protams, teicu, ka tas ir fakts, uz ko man atbildēja, ka to var uzskatīt par faktu, ja vien grib tendenciozi rakstīt. Secināju, ka apgalvojumi ir tikai netendenciozos rakstos, bet fakti - tendenciozos.


Un tad man paziņoja vēsti, kura mani [laikam vajadzēja] iznīcināja. Prasīja, kam zvanīt sakarā ar šo visu - Jānim vai Līgai (Līgo, līgo!), teicu, ka ieberzīsies (nu, ne gluži jau tā pateicu, bet viņa saprata, ka uz savu galvu es te nerakstu visu un ja mani atzīs par vainīgu, tad līgotājiem arī automātiski būs jāuzņemās vaina. Bet viņi to taču nedarīs!).


Labrīt!