Šodien atkal nokļuvu tajā Ķengaraga un Kaņieru ielas krustojumā, kas man vienkārši tracina. Un arī šoreiz bija sajūta, ka atrast šajā rajonā kārtējo adresi ir bezcers, jo visām ielām ir tendence pagriezties par 90 grādiem vai arī aiz krustojuma pārsaukties par citu ielu.

Bet nekā. Atradu pašā Ķengaraga sirdī pamestā rūpnieciskā mājā tehnikas remontētājus, kur visi sastāv no latviešiem. Jau sagaidot viņi man teica - "Jūs par to, ko zvanījāt? Ivar, te haltūra Jānim!" (vārdus nevaru atcerēties, pats izdomāju). Tad apskatījuši manu brīnumu, viņi noprasīja, vai tad vispār jaunatne uz šitādiem maz raksta un paši atbildēja, ka tas vairāk kā eksponāts. Tad pateica, ka tas Jānis ir pensionārs un viņam tad zvanīšot. Ar to es sapratu, ka viņiem jāpārbauda, vai viņš ir dzīvs. Un ja tā būs, tad rakstāmmašīna no pirmskara laikiem būs gatava.