Grauba izbojāja visnotaļ jauko proklamācijas svinību ar galīgi muļķīgu filmu.
Kaut gan tēva apciemojums liek šaubīties, vai maz to sapratīs vairākums. Arī mammu pārliecināt, ka filma ir viens vienīgs puikas sapnis uztaisīt filmu par kariņu, tas izdevās tikai tad, kad to salīdzināju ar "Ilgais ceļš kāpās", kur tādai Elzai neviens neticētu un nošautu jau latvieši, ne vācieši vai krievi.
Turklāt, šodien ik uz soļa man jautāja - vai es par to maz varu spriest, ja to neesmu piedzīvojis? Kā es varot spriest par to, ko ir nodarījuši krievi, ja es tos laikus tā īsti neesmu piedzīvojis? Kā es varu šodien tikai priecāties un okupāciju pieminēt sēru dienās, bet ne šodien? Vai tāpēc, ka es to visu nepiedzīvoju un nezinu, kas tad īsti tas bija?
Es drīkstu spriest no distances. Un viņi drīkst spriest pēc pieredzes. Tad kāpēc šādi argumenti kādam ir jāizmanto? Būtībā tad es nedrīkstētu ne par ko gandrīz vai spriest, jo klāt es neesmu bijis ne pie pasaules radīšanas, lai teiktu, ka tajā nav taisnības, ne pie Eifeļa torņa projektēšanas, lai teiktu, ka tas ir neticams, ne arī par Kārli Ulmani, lai teiktu, ka viņš nodeva Latviju. Un šajā dienā es tikai esmu nikns, ne sērīgs. Nikns uz Ulmani par cenzūru viņa laikā (it sevišķi, kad dzirdu kādu sakām, ka krievu laikos mums bija liegtas cilvēktiesības), par to, ka viņš nenosargāja Latviju, par to, ka aizfīrēja Miķeli Valteru projām un runāja muļķības radio mikrofonā.
Bet vakarā man liek skatīties uz Ulmani, ko spēlē kāds leitis. Un Ulmanis tic. A kāpēc man jātic? Es taču klāt nebiju!