Šovakar manas bungādiņas tiks pārbaudītas ar Šostakoviča Ļeņingradu un Prokofjeva Romeo un Džuljetu.
Tie vienmēr sāk skanēt ausīs paši no sevis. Es nezinu, kā tas rodas, no kā tas nāk, bet pēkšņi sen nekustinātā klasiskās mūzikas kolekcija (kura jau labu laiciņu prasās pēc atjaunošanas, jāsāk atcerēties, kuru komponistu virzienā) ieskanās man ausī. Šitie divi krieviņi man atnāk neforšos brīžos. Bet pēc tam līdz šim viss ir atrisinājies. Pirms pusotras nedēļas atnāca Mālers. Es gaidu, kas nāks nākamais.
Agrāk vispār bija vēl ļaunāk. Mūzikas enerģija bija tik spēcīga un uznāca tik impulsīvi, ka pamatskolas laikā bija grūti tikt līdz mājām, nācās reizēm Raiņa parku piedziedāt klusiņām. Tagad vismaz iekontrolēju sevi.