Vakardien biju vienā no pozitīvākajiem pasākumiem, kādā vien esmu bijis. Tās bija manas bijušās fakultātes iesvētības Studentu klubā. Tēloju, ka esmu bibliotekārs, jo manā fakultātē bibliotekāri nekad neiet uz korporatīvajiem pasākumiem. Tā nu mirklī, kad pasākuma vadītāja ķērca, kur ir bibliotekāri, holandiete nebija skubināma man piebiedroties un aši domāt etīdi, lai prezentētu bibliotekārus. Un ilgi nebija jāgaida Elgars ar draudzeni (kura pirmā pienāca un sākumā mēs domājām, ka viņa patiešām ir bibliotekāre, kas vēlas ātri izdomāt etīdi) un arī etīde (un pēc pusotras stundas ar Kristapa Kalna kā vēl viena pseidobibliotekāra piedalīšanos arī otra) bija gatava.

Studentu pašpārvalde ir attīstījusies līdz adekvātam līmenim un pat vairāk - tagad sēžu kvoruma regulārais trūkums ir atrisināts ar Skype konferenču palīdzību, kur galvenais ir nosūtīt kārtējo čata teikumu ātrāk par pārējiem. Bet tā viss kā parasti - runā pretī vadībai, cērtas par principiem un fiško, kā apčakarēt vietējos un ārējos, un fizmatus.


Bet vēl vairāk tas viss atgādināja foršo laiku un foršās lietas, kas darītas studentu klubā iepriekšējās iesvētībās. Dažu biedru nespēja iekļūt taksī, nemaz nerunājot par nokļūšanu mājās, zvērestu rakstīšana skatuves skabūzī, stress pie kases, bredoto Zelčes stila stresi, Meijeres naids pret Lilly un simpātijas pret Donu, mazii solo lielības, Edgars, kurš vadīja pasākumus labāk par mani, un vispārējais SZF provinciālisms.  Bija vērts.


Beigās jācitē [laikam] Poruks, lai visu vēl vairāk banalizētu - "un ja visa tā mums nebūtu, vai justu mums tad sirds?"