Dabiskā žurnālistika
Viens no emocionālākajiem rakstiem, ko vēl joprojām bieži atceros - pēc septiņiem gadiem. Atceros pat, kur to lasīju. Varbūt tāpēc, ka 1999. gads man bija interesants gads...

Publicēta rubrikā, kura bija par tēmu, cik ilgi bērniem jādzīvo pie vecākiem. Nu, agrāk tāda bija sleja, kur lasītāji sūtīja savas vēstules

Autors:
Publicēšanas datums: Piektdiena, 1999. gada 19. februāris.
Rubrika: Mājai un ģimenei (15. lpp.)

Sveicināta, Diena!

Tev raksta 23 gadus veca narkomāna māte. Manu dēlu pirms mēneša izrakstīja no Narkomānu rehabilitācijas centra, un priekšnieks uz atvadām teica: vispirms vajag pārvarēt bailes un kaunu un tikai tad var kaut ko darīt dēla labā.

Nezinu, vai kādai citai mātei palīdzēs tas, ko es teikšu, un galu galā ne jau tāpēc es rakstu. Rakstu sev un savam dēlam. Ar šo vēstuli mēģinu pārvarēt savu kaunu, kura varā esmu jau pusotru gadu, — tieši tik ilgi, cik ilgi zinu, ka mans jau pieaugušais dēls «sēž uz adatas». Neesmu varējusi to pateikt pat savām abām māsām, kurām arī ir pieauguši bērni, taču viņu dzīves izveidojušās normāli. Nespēju atzīties, cik briesmīga neveiksminiece esmu. To neesmu spējusi pateikt arī savai skolas gadu draudzenei, ar kuru kopā ir izčukstētas visas sirdslietas, ne arī darba biedriem, kas palaikam pieklājības pēc apjautājas, kā veicas manam talantīgajam bērnam. Visiem esmu melojusi, ka mans dēls studē un teju teju beigs universitāti. Tas bija tik nožēlojami, ka biju sākusi izvairīties no tikšanās ar cilvēkiem, lai tikai atkal nebūtu jāmelo.

Jā, man bija talantīgs dēls. Dabiski, ka es gribēju, lai viņš dzīvē sasniedz savām spējām atbilstošu stāvokli, vēl jo vairāk tāpēc, ka dēlu audzināju viena. Dēls guva uzvaras matemātikas olimpiādē, bez lielas piepūles iestājās Rīgas komercskolā, pēc tam universitātes juristos. Ikdienā brauca līdzi uz dārziņu Carnikavā, tur kopā strādājām, kaut entuziasmu viņā nemanīju. Arī mājās šo to apdarīja, kaut būtu gribējusi viņā redzēt vairāk atbildības un rūpības.

Bet tad sākās kaut kas tāds, ko es joprojām neesmu varējusi līdz galam izprast: viņš reizēm kļuva rupjš un nesavaldīgs, sarunas mums vairs nevedās. Dakteris vēlāk teica, ka tas ir bijis krīzes laiks, kad viņš apjautis, ka ar dabiskajam spējām vien ar studijām galā netiks, bet mācīties ar piespiešanos viņš nebija radis. Tolaik es to nespēju iedomāties, un manas prasības palika tādas kā vienmēr. Vēlāk man viņš to diezgan ciniski pārmeta: tu gribēji no manis sev iztaisīt medaļu!

Medaļa tomēr neiznāca. Man nebija grūti pamanīt, ka dēla studēšana nav gluži tāda kā vajadzētu būt. Rītos es gāju uz darbu, bet viņš palika gultā, aizbildinādamies, ka lekcijas sākoties pēcpusdienā. Mājās nāca vēlu, reizēm ap pusnakti un teica, ka fakultātē strādājis pie kompjūtera vai arī sēdējis bibliotēkā. Taču dzīvoklī nekas neliecināja, ka te dzīvotu students. Arī sesijas laikā dēla ritms nemainījās: rītos ilgi palika gultā, pēc tam uzslējās kā izvārīts, bez jebkādas enerģijas, bez ēstgribas. Domāju, varbūt kāda meitene vārdzina viņa dvēseli, taču tam neradu apstiprinājumu. Beidzot, nelabu nojautu dzīta, aizgāju uz fakultāti, un tur man pateica, ka dēls jau gadu kopš vairs nav students. Atskaitīts, jo nav nācis uz fakultāti. Beidzot atskārtu, ka visu šo gadu viņš bija nelietīgi melojis un mani izmantojis.

Mēģināju izrunāties, taču pretim raudzījās tukšas acis, un es nezināju, vai viņš dzird, ko saku. Ar paziņu palīdzību iekārtoju dēlu darbā kādā birojā. Naudu saimniecības vajadzībām no viņa nesaņēmu, sev neko no drēbēm vai apaviem viņš nenopirka, un es joprojām no savas algas uzturēju sevi un arī viņu. Tad nāca nākošais trieciens: darba dēvējs, neko īpaši nepaskaidrojot, pēc pusgada viņu atlaida. Arī dēls man nespēja izskaidrot atlaišanas iemeslu. Pēc tam vēl pusgadu dēls nebija ne šur, ne tur, tikai naudas viņam vajadzēja aizvien vairāk.

Dakteris teica, gandrīz visām mātēm atklājums, ka bērns ir narkomāns, ir kā pērkons no skaidrām debesīm. Arī man tā bija, jo nevienu mirkli nespēju iedomāties, ka mans talantīgais, lolotais bērns varētu būt starp šiem padibeņu cilvēkiem, kā es to biju iedomājusies. Bet tā bija patiesība. Laikam jau es pati to nebūtu spējusi ātrāk atklāt, jo, kā teica ārsts, tādi narkomāni kā mans dēls lieto narkotikas ne tādēļ, lai būtu kaifs, bet lai justos vienkārši normāli, kā ikviens vesels cilvēks. Bez savas dienišķās devas viņš jutās nedrošs, nomākts, un viņa dabiskais stāvoklis bija justies slikti.

Beigās viņš jau bija sācis tiranizēt vecomāti, pieprasot, lai tā iet pie dakteriem un prasa tabletes. Viņai, vecam un slimīgam cilvēkam, ārsti arī izrakstīja šādas zāles, bet tās pievāca mazdēls. Man sākumā dēls lūdza naudu teikdams, ka bez zālēm viņam būšot ļoti slikti, un es devu. Vēlāk vairs negribēju dot, bet tad viņš sāka mani atklāti šantažēt, solot visiem izstāstīt, kas patiesībā notiek, ja nedošu naudu kārtējai špricei. Es neredzēju nekādu izeju un aizvien vairāk nokļuvu sava dēla varā. Viņš ar mani jau apgājās kā kaķis ar sagūstītu peli, ko vēl nav pienācis laiks apēst.

Bet naudas nekad nebija diezgan. Pamanīju, ka no mājas sāk pazust mantas. Kad par dēlu sāka interesēties policija, beidzot saņēmos un aizvedu viņu uz slimnīcu. No turienes viņš nokļuva rehabilitācijas centrā.

Tagad man jāpierod dzīvot bez sava dēla. Esmu piekritusi ārsta ieteikumam dzīvot šķirti, kaut arī esam vienā pilsētā. Ārsts teica, ka atgriešanās vidē, kas viņu noveda līdz narkomānijai, varot būt liktenīga. Sevišķi grūti man bija aptvert to, ka ar šo veco vidi ārsts domāja ne tikai draugus un kaimiņus, starp kuriem bija adatas brāļi vai narkotiku piegādātāji, bet arī ģimeni, tas ir, mani. Viņš teica, ka mūsu starpā droši vien ir bijis kaut kas tāds, kas vēl joprojām nav līdz galam izrunāts un kas var būt par iemeslu, lai dēls atkal atgrieztos pie adatas. Jo vārda īstajā nozīmē normālā ģimenē narkomāni nevarot būt. Dēlam esot svarīgi zināt, ka māte tic, ka viņš ar savu problēmu var tikt galā, un paļaujas uz viņa gribasspēku. Tikai tā varot rasties arī pašam ticība sev, jo bez tās nelīdzēs ne zāles, ne ārsti.

Centrā dēls iemācījies rūpēties par sevi, jo tur apkalpojošā personāla nav un pacienti dara visus mājas darbus paši. Tātad, man nav jāuztraucas, ka nebūs, kas viņu apkopj un pabaro. Pēdējos divos mēnešos, vēl dzīvodams rehabilitācijas centrā, dēls bija sācis strādāt celtniecībā. Darbs viņam ir ļoti grūts, man pat liekas, pārlieku grūts, jo narkotikas ir sagandējušas gan viņa garu, gan miesu. Bet viņš cenšas, un ārsts saka, ka tā ir laba zīme. Izejot no šīs iestādes, viņam bija neliels naudas iekrājums. Dēls atradis nelielu istabiņu, ko īrē par 30 latiem mēnesī, un es paretam viņu apmeklēju. Pagaidām viņš narkotikas nelaiž sev klāt, ir nokārtojis studiju parādus un rudenī neklātienē grib atsākt mācības.

Negribu filozofēt, cik labi vai slikti, ja vecākiem jāuztur pieaudzis dēls. Negribu arī prātot, cik ilgi bērns jāuztur. Lai par to runā cilvēki no normālām ģimenēm. Mans bērns vairs nav uz mana kakla, bet es nejūtos ne atvieglota, ne laimīga. Anna, Rīgā