Izgāju no tā bāra, kur mūs ievilināja pensionāres jauniešu izskatā ar nosaukumu "Excuršion to night life of Helsinki". Nu, tie Helsinki tāds kā tāds milzīgs ciemats. Jau ierēcām, ka tā centrālā klubu iela jau līdzīga Soho Londonā, tikai nav neviena cilvēka. Anglis piebilda - un nevienas prostitūtas. Kembridžas absolvents saprot piedāvājuma-pieprasījuma modeli. Bārmeņi nelaipni, bet pat arī karaokes organizētāja saņēma zīmīti "If You don't like Your job, change it, but don't fuck others mood!".


Lai nu kā, bet es nākamo vietu pametu diezgan ātri - kaut kā tie varavīksnes krāsu bāri man neiet pie sirds. Ārā lija lietus un es tam liegi pakļāvos. Lāses bira pa matiem, gar maniem pulksteņiem un siksnām. Pūta no aizmugures un priekšas, salija viss no papēžiem līdz acīm. Lai cik salds kādreiz mēdz būt lietus, man tas gāziens bija sāļš, dikti sāļš. Man tās ir neizraudātās ilgošanās asaras. Un ārā līst vēl.