Šorīt pamodos un ilgi nesapratu, kura diena ir sākusies - pusmiegā rīstīdamies, es dikti domāju, lai tā būtu sestdiena. Dārgā dzīvokļa biedrene, kura mani modināja ilgi smējās.

Pagāju pusstunda un es sapratu, ka atkal nokavēšu darbā redakcijas sapulci (neesmu jau trīs nedēļas to iespējis, sāk jau pamanīt). Pieceļoties vertikāli, uznāca milzīgā depresija - kāda jēga manai dzīvei. Noskaloju jautājumus dušā, to motivējot ļoti vienkārši - nu nedrīkst taču divas dienas pirms 22 gadu apritēšanas tādus jautājumus uzdot!!