Pēc stundas un piecpadsmit minūtēm beidzas mans pirmais atvaļinājums dzīvē. Visi iepriekšējie bija mēsls. Nebija tiesību, nebija tiesības un pienākumi. Tagad tā visa bija.


Laukiem piemīt smarža un tā lēnām iežūžina un nelaiž nāsis vaļā. Gaiļi dzied tam visam pāri un lido ātrāk par vēju. Kad es ieguļos siena gubā, tad arī mani mati ir pilni ar to smaržu. Tos noskalot Laukezerā ir pienākums, jo tur vējš taisa viļņus kā jūrā un beigās mīkstais ūdens piespiež pie pašas smilšani graudainās grunts rokas, kad tās izstieptas kopā ar kājām kā tādai vardei. Mīksti, mīksti, bez mazākā nobrāzuma.
Tad nu varde un gailis ir tā vērts, lai saules pinumus sagrieztu kārtīgos putekļos un trauktos pa senajām Zīlānu takām. Beigu beigās tik daudz vecu cilvēku sen neesmu saticis tik īsā laikā, apskatījis viņu radu fotogrāfijas un pamudinājis likt braukšanas tiesības. Un nevienam neinteresē Ulmanis. Man jau arī ne, tikai disertācija, kas, izrādās, var pienākt daudz ātrāk nekā spēj saprāāārprāāts apjēgt, jau pēc diviem gadiem.


Ir tikai atlicis pastrādāt desmit nolādētas dienas pie Džei Dī un tad man pavērsies gaiļu apvārsnis un mēnesi es nevienu no jums neredzēšu. Līdz tam jāizlasa Somijas konstitūcija un kaut kas par enerģētiku. Bet to es domāšu pēc stundas un piecpadsmit minūtēm. Sirdsbalss gaida.