Mūzika: | David Bowie "Thursdays Child" |
Pozitīva bērnības trauma
Par manu demokrātisko un visnotaļ liberālo uzskatu pamatīgumu liecina kāds gadījums no dziļas priekšvēstures.
Agrāk pie vecmammas Zīlānos bieži pavadījām ar brāli un māsīcu vasaras kopā, viņi ir vidēji 2,25 gadus vecāki par mani. Kad nevarējām izdomāt, ko darīt, notika balsošana - katrs pēc kārtas ieteica kādu nodarbi un tad visi balsojām. Kad balsojums bija 2:1, tad šo spēli nācās spēlēt. Tā nu reiz pienākot šādai lietai, pēc otrā apļa es sapratu, ka ir visnotaļ neinteresanti, ka jau iepriekš paredzams, ka spēles ierosinātājs vienmēr balsos par. Tad nu es izdomāju, ka ir nepieciešams ierosināt spēli, pret kuru pašam jānobalso pret, tādā veidā radot vēl lielāku intrigu par balsojuma rezultātu, turklāt paliekot objektīvs, vēlreiz pēc replikām par izteikto ierosinājumu un pirms balsošanas izspriežot, vai spēle ir interesanta vai nav.
Lieki teikt, ka bratāns mani nolamāja, ka es esmu pilnīgs idiots, ierosinot spēli, ko pats nemaz negribu spēlēt, bet māsīca vienkārši noņirdzās.
Tas notika lielajā istabā uz māsīcas gultas. Mūžam atcerēšos savu apjukumu. Šobrīd jūtos līdzīgi.