Vakar atkal sākām skatīties zinātnisko fantastiku, šoreiz Spīlberga gaumē. holandiete atkal iemiga ātri vien pēc sižeta samezglojuma. Atceroties iepriekšējo pieredzi pēc zinātniskās fantastikas, ka es naktī murgoju, cerēju, ka tas tāpēc, ka nenoskatos filmu līdz happy end. Tad nu pārlēcu līdz pašām beigām.

A bija vēl ļaunāk. Pamodos pusčetros no rīta un jutos šausmīgi. Galvenais, ka nekādus murgus vai sliktus sapņus neatceros, ka būtu iečekojis miega laikā. Sajūta bija kaut kam līdzīgam kā tas instinkts mātēm, kuras pamostas un jūt, ka kaut kas nav labi. Labu domu domāšana nelīdzēja, sajūta it kā fiziski būtu piecēlies, bet prāts vēl joprojām būtu citā dimensijā. Tad nu kādu pusstundu centos sevi salikt atkal kopā. Mīļums palīdzēja.