Es šonakt atkal dziedāju sapnī
Es tik reti dziedu sapnī. Bet tā ir īsta dziedāšana, par kādu es sapņoju ik dienu. Kad es sapnī sāku dziedāt, tad pēkšņi, nez no kurienes sāk skanēt pavadījums. Tā it kā mēs būtu pirms tam attiecīgo gabalu kādas piecas stundas izmēģinājuši, visus instrumentus noskaņojuši un viss.

Un tas vienmēr gadās spontāni. Šonakt, piemēram, ar kādu kompāniju satikām Staķi Dagniju pa ceļam. Viņa pagalam slikti runāja, bet visi tomēr lūdza viņai šo to uzdziedāt. Es sākumā nevarēju izdomāt, ko tad dziedāt. Tad teicu, lai nu visi plaukšķina plaukstas. Uzkurināju publiku. Un tad uzlecu uz paliela apaļa galda, tāds, pie kura sēdējām Zīlānos, kad ar omu runājām pirms nedēļas, ar visu zaļo galdautu. Un tad pēkšņi asā, nostādītā balsī palaidu tādu rokenrolu, ko spēja pamodināt vien glāsts no labās puses.Un beigas vienmēr ir vienādas. Es kādas piecas minūtes vēl pie sevis to dziesmu dungoju (tās visas ir oriģinālas, manis komponētas) un tad aizmirstu.