Kā kļūt par profesoru vai par doktoru LU SZF
Starp citu, es neuzskatu, ka esmu vājprātīgs tāpēc, ka reizēm skaļi smejos par saviem jokiem vai ko jocīgu esmu ieraudzījis datorā, grāmatā vai kur citur.
Piemēram, pirms mirkļa tā smējos kādas veselu minūti, pieķerot kārtējā haltūrā vienu no manas programmas pasniedzējiem un atkal tajā pašā
kolosālajā grāmatā.
Pirmais no tiem bija (tiesa, tad vīpsnāju, ne smējos), kad atklāju veidu, kā Latvijas Universitātē iegūt augstāko titulu - profesora grādu, kur galvenais nosacījums - zinātniskās publikācijas. Vajadzīgi tikai pieci soļi:
1. Kļūstiet par naudas noteicēju kādā fakultātē, nodaļā vai institūtā
2. Sāciet izdot drudžaini daudz grāmatu savā redakcijā, tērējot tam šo naudu.
3. Citiem ļaujiet rakstīt rakstus ne garākus par 15 lapaspusēm, bet savējo blieziet vismaz uz 80 un priecājieties, ka pats nosakiet gan raksta garumu, gan kvalitāti.
4. Tā kā tiek pieprasītas arī starptautiskas publikācijas, tad kādā no šīm grāmatām ieblieziet savu rakstu ne tikai latviski, bet vēlreiz arī angliski. Galvenais nedomāt, ka neviens pasaulē reāli šo rakstu neieraudzīs, jo es nevaru iedomāties nevienu angļu mēles grāmatnīcu - lai cik zinātniska un inteliģenta tā būtu - kura mēģinās pārdot biezu grāmatu ar latviešu virsrakstu viena raksta dēļ, kas angliski. Tas nekas, ka komunikācijas zinātnē pasaulē iznāk padsmit atzīti zinātniskie žurnāli, tajos publicēties mēs nemaz necenšamies (vai nespējam?), kaut gan no tiem jēga lielāka būtu gan Latvijai, gan Eiropai un pasaulei.
5. Kļūstiet par profesoru Latvijas Universitātē, lai gan manās acīs par provinciālu pagasta kāju.
Bet otrs prieks, kas ļāva man smieties šajā brīdī LTV 16. stāvā, bija šīs iestādes kādreizējais ģenerāldirektors, kurš, citējot kādu rakstu par publiskajām debatēm, savā citēšanā (un man jāspriež, ka visā rakstā) nav ticis tālāk par raksta pirmo rindkopu. Lūk, šis, savukārt, ir veids, kā tikt pie doktora grāda.