Mani mājdzīvnieki
Es jau nedēļu gribu uzrakstīt par saviem mīluļiem, kuri liek man domāt un griezt pasauli. Tie ir mani mājdzīvnieki.


Brālim tas ir kaķis, Laumai tas bija kāmītis, citam suns, vēl kādam funs. Bet mani mājdzīvnieki [jeb, precīzāk, tie, kuri pilda šī amata funkcijas] ir mani puķu stādi. Tie man liek katru dienu domāt, vai es esmu tās aplējis un gluži kā suns, kuru vakarā obligāti ir jāizved pastaigāties, arī šīs puķes reizēm ir likušas man vēl sekundi pirms gaismas izslēgšanas vakarā doties uz virtuvi pēc ūdens malka, lai tās kātējo reizi aplietu.

Pavisam mājās man to ir divas. Viena atrodas uz skapaugšas. Šķiet, to sauc astere. Nu, tā ir tāda ar garām zaļām lapām. Tās visā garumā ir vienādas, tik galā paliek šauras kā asmens. Es to nopirku DEPO, tā bija nocenota. Es prasīju, kāpēc? Pārdevēja atbildēja, ka puķe ir pārziedējusi. Es vaicāju, vai tad tas nozīmē, ka viņa vairs neziedēs? Ziedēšot, bet pēc gada. Tagad tikai lapas augšot. Es padomāju, ka tā jau nu nedrīkst pret puķēm izturēties un nepirkt tikai tāpēc, ka tā, lūk, šobrīd nezied. Tagad tā lepni stāv uz skapaugšas un laiž laukā savas lapas. Gan jau ziedēs. Bet kāda gan starpība? Starp citu, sākumā es domāju to uzdāvināt mammai Ziemassvētkos, bet pārāk tai pieķēros un tāpēc tai izdevās palikt pie manis

Otra, savukārt, sākumā bija novietota uz otra skapja. Taču tas viņai ne pa galam nepatika. Tā sāk vīt un gražoties, ne par vienu jaunu asnu negribēja domāt. Tad es to novietoju pie loga. Mīlīt, nu viņa jūtas kā Jūrmalas pludmalē karstā vasaras dienā! Gozējas un šauj uz visiem sāniem savas apaļās, zaļi dzeltenās lapas. Šajā saulainajā laikā, kad īstu dzelteno sauli tā dabū vairākas stundas dienā, tā sazarojusi tā, ka drīz man būs jāsāk domāt par pārstādīšanu.

Es nezinu, kas man īsti piesaista tajās puķēs. Vai tas, ka tās noteikti ir jālaista un jāuzmana. Vai tas, ka tās tik klusi un mierīgi dzīvo un tās jāsaprot no cietās klusēšanas - vai viss ir kārtībā. Tām nemitīgi jāseko līdzi, jo citādi tā ātri var aiziet bojā. Un nekādi nesapratīšu, kur ir tā robeža starp sausumu un pārlaistīšanu. To var redzēt tikai pēc nedēļas, kad tā krāsojas sēru drānās. Un tās vienmēr mani vēro. Un pamazām, pamazām tās lavās aizvien augstāk un tālāk uz visām debess pusēm.

Nu lūk, un šī puķu slimība man ir tikusi arī darbā, manā Latvijas Radio. Tukšajā kabinetā sākotnēji izlūdzos Jogitai, interneta ziņu redaktorei, vienu puķi. Tā gan man nepatīk vēl joprojām, pods, kurā tā sēž ir daudz skaistāks. Tā ir tāda, kāda Zīlānos ir omai pa pilnam - tāda zaļa, kur kātam, kurš zaļš ar tumši sarkanām pumpām, galā tikai viena vienīga liela lapa. Jogita man to iedeva staltu un teica, ka jālaista ar' tikai vienreiz nedēļā. Tagad tā ir saļimusi un izmisusi, ka tik reti dabū piedzerties. Toties tas viņai netraucēja izdzīt jaunu un sparīgu asnu.

Tā kā šī puķe man īpaši nepatīk, tad Rozenbergam, ziņu dienesta direktoram raudāju, ka gribu atņemt tās milzīgās palmas, kas citu kabinetos. Viņš man teica, lai ņemot no gaiteņa palodzēm tos kaktusus. Kaktusus? Es lai ņemtu tos spurainos un asos kaktusus? Nē, es izvēlos citas puķes. Man arī atļāva - lai tik ņemot no 4. stāva gaiteņa palodzēm tās, kuras gribu. Tik, lai sakārtoju es pēc tam attiecīgo palodzi, lai piecu podu vietā tur gaumīgi izskatītos arī četri.

Tā nu kādu vakaru es izvēlējos divas puķes. Viena ir ar tumši lillā lapām, tāda aristokrātiska - tā aug gan uz augšu, gan ložņā pa skapaugšu un vispār ir baigā princese. Otra ir pilnīgākā līdēja, bet man tādas patīk.

Un tad pienāca nākamās dienas rīts. Pirmdienas rīts. Un ap plkst. 10:40 manā kabinetā klusu ielavās ziņu dienesta sekretāre Dace, pa perimetru novelk savu acu skatu un sāk skaļi smieties. Es prasu, kas tad ir? Izrādās, radio Klasika, kura atrodas ziņu dienestam kaimiņos, brēcot pa visu radio, ka nospertas divas skaistas viņu puķes no palodzēm. Bet Dace teica, lai tik es tās puķes turot, tur uz palodzēm viņas tikai nīkst laukā.