Šostakovičs, mans iecienītais
Es atceros, ka iepriekš esmu raudājis tikai divu simfonisko koncertu laikā. Šodien es raudāju trīs reizes Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra koncertā. Pie diriģenta pults bija Andris Nelsons un bija kārtējais koncerts ciklā „Krievu mūzikas pērles”.

Šeit jāsāk ar nelielu atkāpi. Kad es pirmo reizi dzirdēju par Rīgas koncertzāles būvniecību un viesojos Lucernas koncertzālē, es savā prātā visu laiku domāju, kāds skaņdarbs būtu pats labākais Rīgas koncertzāles atklāšanai. Sākumā tas bija Mālera „Simfonija tūkstoš izpildītājiem”, jo tas pierādītu, ka koncertzāle izturētu lielu troksni. Bet še tev, Nelsons paņēma un manā dzimšanas dienā to nospēlēja operā. Tad nu palika divi varianti – Cimmera rekviēms, kur piedalās trīs kori, elektroniskie signāli frekvencēs, ko dzird tikai suņi, audio ar Hitleru, Staļinu, Gandi un citiem pasaules varoņiem, kā arī ierakstu no trīsdesmito gadu mītiņiem. Domāju, ka šo darbu Latvijā neviens neiestudēs, jo atļaušos apšaubīt Rīgas publikas ausis. Tāpēc palika pēdējā alternatīva – Šostakoviča septītā simfonija jeb „Ļeņingradas”, kas stāsta par fašistiskās Vācijas slaveno blokādi Otrā pasaules kara laikā. Šostakovičs simfonijas pirmās daļas sarakstīja esot tieši šajā pilsētā, tikai finālu viņš pabeidza Maskavā, bet vēl nezinot, kā beigsies karš. Daudzi vēlāk mēģināja un mēģina visas skanošās tēmas un kopējo programmatisko uzstādījumu pavērst, ka īstenībā Šostakovičs kā kārtīgs disidents rakstīja par Krieviju un revolūciju, ne fašistiem. Man īstenībā pilnīgi vienalga, par ko. Jo šī simfonija mani uzrunāja jau ļoti, ļoti sen un tāpēc ar lielāko prieku to klausījos.

Pirms tam, pirms šīs simfonijas, protams, ievads. Kāda latviešu vijolniece no Parīzes mūzikas augstskolas spēlēja Hačaturjana vijoļkoncertu. Tur jau bija skaidrs – ja smukais zaķis tiks pāri pirmās daļas kadencei, tad viss tālākais jau būs vien muzicēšana, ne sevis pierādīšana. Un izdevās spīdoši, īpaši izcila bija vijoles diapazona galējā skaņa - kliedzoši spiedzoši maiga (gluži kā lielisks sekss). Pēc tam gan vienīgi mazliet prasījās vijīgums un lielākas rakstura maiņas. Pārsteidza skatītāji, kuri mākslinieces izturētajās un augstu spriedzi saturošajās pauzēs ne mirkli neieklepojās. Bet varbūt tieši tāpēc zālē valdīja absolūts klusumus, jo viņa mūs visus turēja uz vienas stīgas.

Un lūk, otrā daļa, kur izplūdu asarās. Jāatgādina, ka šīs simfonijas partitūru zinu no galvas, kas padara grūtu tās uztveršanu, jo zinu vienu (labu gan – Aškenazi) interpretāciju pilnīgi no galvas un tā man jau ir varbūt kļuvusi par normatīvu. Tāpēc ar bailēm gaidīju pirmās daļas uzbrukuma tēmu un tai sekojošo aizsardzības tēmu, domājot, ka noteikti jau neskanēs kā ierakstā un tāpēc varētu man nepatikt viss citādais. Taču jau dzirdot, ka tūlīt, tūlīt pēc monotonās un muļķīgas savā vienkāršībā, bet tajā pašā laikā agresīvās un aizvien vairāk nomācošās uzbrukuma tēmas ieskanēsies aizsardzības tēma, jau biju nokaitēts, bet kad tā ieskanējās – reizē paniska, bet nosvērta un tālredzīga, pretrunīga savā raksturā un skanējumā - mans dvēseles stāvoklis neizturēja. Un lūk, šajā mirkli, kad vēl apzinies, ka Šostakovičs tūlīt notīs ierakstīs – Sadursme, jau vairs nav iespējams pār sevi valdīt, rokas bija savilkušās dūrē.
Es atzīstu, ka otrā daļa Šostakovičam nav padevusies tik labi kā pārējās trīs, taču tas nenozīmē, ka te nav ko domāt. Šī daļa, atšķirībā no iepriekšējām ir asiem kontrastiem pilna. Ja pārējās trīs daļās ārprātīgs skaļums izlien no nekurienes un tāpat arī pazūd nebūtībā, tad šeit ir pilnīgi pretēji – liriskais un maigais pret aso un robusto. Te arī sāka pagurt metāla pūšaminstrumenti, radot pamatīgu jezgu tehnikas līmenī, kas vēl joprojām nevienā man dzirdētā Latvijas simfoniskajā orķestrī nav augstā profesionālā līmenī.
Trešā daļa ir pilnīgi stīgu pārziņā – septīmu akordi, altu vienmērīgais plūdums, stīgu instrumenti vispār uz skatuves šajā simfonijā ir kādi pussimts, tāpēc Nelsonam un orķestrim pašam izrādāma cieņa par vienota ansambļa un skanējuma iegūšanu no stīgu instrumentu grupas. Šajā daļā arī otro reizi apraudājos, jo polifonie mežraga un trompetes gājieni un tam sekojošā kulminācija bija izveidota ļoti loģiski un mākslinieciski augstvērtīgi, ja man zinātniski jāizskaidro un jāmotivē sava uzvedība.
Un fināls. Cīņa gandrīz uzvarēta, vēl tikai punkts jāpieliek. Un kodas materiāls izskan pilnīgā tonalitātē un arī pūšaminstrumenti saņemas. Tad jau ne tikai asaras, bet arī pilnīga svētlaime ar ciet aizvērtām acīm un bungādiņām vaļā.