Īstenībā dienās, kad viss rit pēc plāna, es par sevi brīnos, jo tā nekad parasti nenotiek. Piemēram šodien es patiešām pabeidzu lasīt grāmatu un pietiekami laicīgi, lai sagatavotos vakara piedzīvojumiem.
Tālāk būs apraksts par grāmatu, brīdinu.
Kopumā grāmata garlaicīga, bet viena jauna doma gan:
-Socioloģija, tāda, ar kuru nodarbojas žurnālistika, ir iedalāma divās daļās - ciniskā un klīniskā (cynical; clinical). Ciniskā metode izmanto zināšanas par apkārtējās vides likumiem, lai palielinātu savas darbības efektivitāti; klīniskā jeb aukstā metode savukārt izmanto šo likumu zināšanas vai tendences, lai tās izaicinātu un apstrīdētu.
Grāmatas nosaukums ir "On Television", ko sarakstījis Burdjē. Nabags ne reizi laikam nav bijis ASV, jo raksta lietiņas, par ko amerikāņi jau sen secinājuši. Nu, ne velti Širaks tikai pirms nepilna mēneša atvēra analogu programmu CNNam tikai franču skatījumā. Tad nu arī Pjērs raksta, ka visu nosaka tirgus, reklāma un reitingi. Taču par lielu brīnumu, Burdjē aizmirsis, ka Eiropas televīzijas tirgu no Amerikas, kur viņa rakstītās tendences zināmā mērā varētu būt patiesība, deformē viena ļoti svarīga lieta, ko sauc par valsts/sabiedriskajām televīzijām, kurām par tirgu vairāk vai mazāk nospļauties (par lielisku piemēru var saukt LTV7, kuram šķiet tā interese par iepriekšminētajiem kritērijiem ir zudusi pirms desmit gadiem). Līdz ar to šī situācija ir mazliet citādāka.
Bet, protams, var piekrist Pjēram, ka žurnālisti ir vienīgie, kuri izlasa gandrīz visus laikrakstus un veido atsevišķu komūnu, kā arī viņu vidū pastāv pašcenzūra. Bet tomēr daudziem aspektiem viņš pagājis garām un beigu beigās tā arī nav atbildējis uz galveno jautājumu, kuru īstenībā tā arī nav noformulējis, tāpēc nevar atbildēt.
Tagad jāpadomā, vai esmu ciniķis vai klīnisks gadījums.