Ir saite ar grāmatu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Uzmetu aci grāmatas aprakstam. Tas varbūt nav īsti šīs grāmatas tēma, bet pirmā doma ir tāda - iespējams, mums primārie ir tieši egocentriskie dzinuļi tikmēr, kamēr mums nav ko ēst. Kad galvenās pamatvajadzības ir apmierinātas, mēs jau sākam daudz vairāk ilgoties pēc sadarbības un visa pārējā (kaut kas pēc Maslova).

Tāpēc, ja sociālistiska sistēma patiešām nodrošinātu pamatvajadzības VISIEM, tad, iespējams, tiešām rastos arī ne-komerciāla, bet augstvērtīga sadarbība, piemēram, zinātnē.

Senie grieķi tusējās simpozijā un sarunājās (nodarbojās ar filozofiju/zinātni utml.) nevis tāpēc, ka viņiem būtu kāda komerciāla konkurence/mērķi, bet gan tāpēc, ka tas viņiem bija interesanti.

Šeit papildus vēl ierakstās Ctulhu arguments, ka kapitālismā ir grūti nodarboties ar fundamentālajiem pētījumiem, jo tie nenes tiešu un ātru peļņu. Sociālisms varētu būt pamats šādam pilnīgi neatkarīgam simpozijam, kur var nodarboties ar to, kas patiešām interesē, nevis tikai to, kas ir komerciāli izdevīgs.

Jā, grieķiem bija vergi. Ja mums būtu roboti, varbūt mēs arī varētu vairāk...

Bet tiklīdz ir kaut viena cilts, kas ir ārpusē, tā viss var sagāzties, jo uzreiz sākas cīņas par resursiem, kas izjauc balansu. Tāpēc, lai šāda sociālistiska zinātne strādātu, no sākuma, acīmredzot, šim sociālismam būtu jābūt pilnīgi internacionālam. Un tā kā tas šķiet kaut kas nereāli tāls, cilvēkiem, iespējams, vienkārši pietrūkst spēju to iztēloties. (Nemaz nerunājot par nacionālistu utml. argumentiem).

(Es nezinu, kāda ir mana nostāja jautājumā par sociālismu; es vienkārši skaļi domāju).

(Reply to this) (Parent)

Bet tu to grāmatu esi lasījis, un saki, ka tur ir konkrēti veiksmes stāsti ārpus šauru eksperimentu rezultātiem?

(Reply to this) (Parent)