Domāju, ir lērums piemēru, kas rosina tev piekrist. Ne mazums labu lietu ir sacūkotas vai nobremzētas, balstoties tikai ētiskiem vai tīri emocionāliem (nemēģinot tos pamatot vispār) argumentiem. Durakus, kas šīs lietas sacūko, brīžiem ir vēlēšanās piebeigt ar lielu mušu pletni, nu un noliedzējus ievietot mežā atbilstoši tavam ieteikumam.

Vienīgā piebilde iepriekš teiktajam, protams, ir emocionāla, proti, ka zinātnē, kas iztiek bez ētikas (jo pēdējā, grozi kā gribi, savos pamatos ir nezinātniska un emocionāla) cilvēkam neatliek vietas. Šļūcot tālāk pa slideno nogāzi mēs nonākam antiutopijā, kurā valda racionāla, uz progresu vērsta resursu sadale un nepilnvērtīgajam nav vietas. Protams, tajā brīdī jau sen ir aizmirsts, ka vajadzībai pēc progresa (kura labad vēl ar kaut ko jācīnās) ir emocionāls („tā būs labāk”) vērtējums.

Līdz ar to, intuitīvi :) un lielos vilcienos it kā ir skaidrs, kuros gadījumos intuīciju izmantot nevajadzētu, taču tikpat skaidrs, ka bez tās vispār iztikt nevar, un parādās ļoti pragmatiski apsvērumi par to, kad lēmumi ir/nav jāpieņem intuitīvi.
Tātad piebilde ir par to, ka, noliekot vienpusīgus indivīdus, jāatceras, ka viņu metode tomēr nav zemē metama.

Divi postskriptumi pēc vienīgās piebildes.
1)
Laika gaitā izpratne par zinātnes metodēm ir pamatīgi mainījusies, un, piemēram, raganu medības bija diezgan labi nopamatotas, pieturoties pie tajā laikmetā atzītās metodoloģijas. Institoriss un Šprengers bija loģiski un pārliecinoši džeki, tāpēc Raganu vesera teorētiskajos pamatojumos intuīcijas un sirdsbalss ir maz. Cits piemērs ar praktiskām sekām ir marksisms un tā implementācijas (kurās, kā likums, runas par intuīciju nav). Tās, protams, nav labas metodikas, taču savam laikam tās bija gana labas.
2)
Šajā lielajā opozīcijā tu nepieminēji trešo pusi, proti, visus tos, kas nedomā nedz zinātniski, nedz emocionāli, taču pieņem (brīžiem) svarīgus lēmumus. Katrs atsevišķi viņi nenodara lielu postu, toties ir visuresoši, un viņu ir daudz, pēc (nezinātniska un emocionāla) vērtējuma, ievērojami vairāk kā abu pārējo grupu pārstāvju. Nez kāpēc viņi man šķiet vispretīgākie.

(Reply to this) (Thread)

es iekopēšu, ko teicu augstāk mur: "zinātne tikai ieliek cilvēka rokās līdzekļus mērķu sasniegšanai, bet klusē par to, kas tieši būtu jādara". citiem vārdiem, tā cenšas racionāli atbildēt uz "kā" jautājumiem, kamēr "kāpēc" jautājumi paliek neracionalitātes un emociju ziņā. problēma rodas tajā, ka vērtības un emocijas tiek reducētas uz faktiem, un tas cilvēkos rada disonansi. vērtības nāk no emocijām, bet emocijas naturālistiskajā pasaules skatījumā nāk no pamatā nejaušiem procesiem, nevis kaut kā transcendentāla. tas nozīmē, ka man nebija racionāla iemesla nupat apēst to siermaizīti, kā arī man nav racionāla iemesla neizlekt pa lodžiju vai neiet uz ielas un nesākt šaut cilvēkus. tas padara dzīvi absurdu, un viena reakcija uz to ir noliegt vērtību ietilpšanu naturālistiskajā skatījumā. savukārt to pieņemt nozīmē vienkārši par to nedomāt, līdzīgi kā tu nedomā par gaidāmo visuma karstuma nāvi. Hjūms par to teica, ka mums būtu jāpriecājas, ka mēs esam neracionāli, jo citādi mēs nevarētu funkcionēt. mana nostāja, ko es te un citur cenšos argumentēt, ir, ka zinātniskais skepticisms palīdz labāk izbaudīt šo absurdo dzīvi, uzlabojot mūsu ārējos apstākļus un komfortu, tāpēc es esmu pret cilvēkiem, kas iet pārāk tālu zinātniskā skatījuma noliegšanā vai to korumpē.

(Reply to this) (Parent)

kā arī, nav tādas trešās puses, ir tikai viena puse, jo visi "kāpēc" jautājumi pamatā tiek atbildēti neracionāli. runa ir par to, cik tieši neracionāli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, man plīst pušu galva, par to domājot.

(Reply to this) (Parent)

ā, un raganu mānijas zinātne nebija zinātne modernajā izpratnē, bet balstījās uz avotiem, kas bija patiesi tikai pateicoties savam vecumam (vecajai "paradigmai").

(Reply to this) (Parent)