Pirmdiena bija jauka diena, jo sadzirdēju ieteikumu, ka ir jācieš, lai labi darītu to, ko tobrīd gribējās darīt. Tā darītājiem nav lemts būt kompānijā. To gan nevarētu pateikt kurš katrs un kā pagadās, lai ziņojums sistēmā saglabātos pareizi. Tīri normāli arī beigās sanāca, lai gan tobrīd vēl diži necietu. Man ir grūti būt nekustīgai to darot, redzēju kā daži sāka kustēties ar mani, lai gan vēroja mani tikai ar pakausi. Sajutos kā viena no ūdenszālēm kopīgā ūdenī. Turpmākās vairākas stundas turpināju atgādināt sev, ka man ir jācieš. Pēc pāris stundām arī sākās ciešanas, likās, ka beidzot nomiršu.

Tiklīdz atlabu no neprognozētajām ciešanām, devos pie ārstes, jo gribēju nosūtījumu uz alerģijām. Pēdējās nedēļās kasos. Kukaiņi tie noteikti nav, jo zinu kā ir, kad ir jebkuri no kukaiņiem. Kā izdzeru antihistamīnus, tā ir normāli. Analīzes varēšu nodot tikai pēc nedēļas, tāpēc gulēšana atkrīt. Teica, ka jaunākā no manām cistām, Ratkus, varētu būt no kādas infekcijas, kas kādreiz tikusi līdz smadzenēm. Domāju, ka tās ir muļķības, bet nosūtīja vēl pie neiroķirurga. Man pietiek ar jau esošajām cistām, cerams, ka tagad nebūs jāčakarējas arī ar šo jaunpienācēju. Vēl teica, ka man vajag pārbaudīt redzeslauku. Rīt pirmo reizi došos pie citas psihoterapeites.


Vakardien paveicu diezgan. Biju pirmo reizi ieklausīties kādā sievietē, ar kuru mums ir dīvaini daudz kopīgā, sākot no pieredzēm līdz atrašanās vietām un personvārdiem. Pēdējā laikā sāku vairāk izbaudīt to cilvēku klātbūtni, kuri agrāk saistīja mazāk. Vienkārši tāpēc, ka esmu vīlusies visos, kuru klātbūtne šķita vilinoša. Bijām pusdienot ar draudzeni, kurai jau kādu laiku cenšos stāstīt mazāk, jo spēju pareģot, ko viņa atbildēs un zināt, ka man tas nepatiks. Viņa ir pirmā, kurai atzinu, ka jau kādu laiku lūdzu Dievu aiziet, lai gan viss it kā ir kārtībā. Viņa atbildēja, ka viņai esot līdzīgi, bet tās gan jau esot tās planētas retrogrādā vai tamlīdzīgi. Gan jau arī fakts, ka neatceros pēdējo reizi, kad nemurgoju. Mani sapņi sen ir pazuduši, ir tikai murgi. Esmu ļoti vīlusies tik daudzos, un man joprojām sāp, lai gan viņi vairs nerūp. Iepriecina gan tas, ka vilšanās uzkurina un atbrīvo. Pieļauju, pēc pabēdāšanās būšu spējīga visu rūgtumu translēt jaunās vērtībās vēlreiz. Līdz vēlam vakaram elpošana bija sliktāka. Lai atbrīvotu vietu dzīvoklī briketēm, nācās daudz ko mest ārā. Laikam esmu kļuvusi par vācēju, jo piepildīju trīs miskastes un joprojām ir ko kārtot. Depozīta arī daudz, bet tuvākais depozīta punkts tagad ir tālāk.

Mēnešreizes vasarā bija katru mēnesi, bet atkal vairs nav. Gaidu, gaidu, kad atnāks, bet nenāk. Vienmēr, kad iztrūkst, liekas, ka emocionālās svārstības tāpat ir, tikai skumjākas. Ja sākas, tad drīzāk izjūtu enerģijas pieplūdi, it kā būtu kaut ko paņēmusi un kļūstu ļoti produktīva. Šodien jūtos ļoti nelaimīga. Miegs ir ļoti nekvalitatīvs, un ar kasīšanos iemigt ir izaicinoši. No miega zālēm nevis vienkārši murgoju, bet murgoju drudžaini un pa vairākiem murgiem pēc kārtas. Reti raudu, bet šovakar apraudājos, jo visticamāk mūžīgi būšu viena un nekad neko nesasniegšu. Pašlaik ciešanas mani nekur tālu neaizved, šodien neesmu paveikusi gandrīz neko no tā, kas šķita svarīgākais man pašai. Visdrīzāk, cerams pēc pāris dienām vai nedēļas rakstīšu pilnīgu pretstatu šim. Sestdien došos apciemot krēslu zagli, vismaz tas ir jauki.