Šorīt, ap pusdienlaiku, mani pamodināja ābeles ierašanās ar dažādām praktiskām, sadzīviskām dāvanām. Pēc pagājušās nakts politiskā bezmiega, nācās žigli celties un žigli taisīties, lai dotos uz vēlēšanām. Sagatavojos tā, lai pa gabalu nebūtu skaidrs, ka smirdu kā vakardiena. Tas nekas, jo izejot ārā smaržoja kā pavasaris un kā mājas, labajā Latvijas nostūrī. Šīs ir mūsu pirmās vēlēšanas Rīgā. Uzreiz pēc tām bija žigli jādodas satikt savu gadiem nesatikto, pirmo mīlestību.

Ceļā uz mūsu tikšanās vietu klausījos skaņdarbus, ko klausījos, kad aktīvi viņu mīlēju. Mazliet baidījos. Ko tad, ja, satiekot viņu atkal, mīlēšu viņu tāpat joprojām? Tas mani nebiedēja pietiekami, lai izvēlētos skaņdarbus neklausīties. Satiku viņu un apskāvu. Nejutu neko, no kā baidījos. Es patiešām esmu brīva no ikviena. Lai turpinātu Liepājā iesākto tradīciju, uzdāvināju viņai vēl vienu krūzi, kas turpina jau iesākto dāvināto krūžu tematiku. Viņa izskatījās citādāk. Tumšāka, bet joprojām silta. Viņas acis ir kļuvušas duļķainākas. Ceru, ka tas bija tikai kāds man neatklāts nogurums. Viņas nostāsti neraisīja aizdomas par citiem, slēptiem iemesliem.

Padzirdēju pirmos jaunumus ilgā laikā par manu izbijušo viņu, savu izbijušo Sauli. Dzirdēju citus jaunumus par sen neapspriestiem, pazīstamiem personāžiem. Uzzināju, par ko ir kļuvis viņas tēvs, bet to informāciju papildināšu gadiem vēlāk. Iespaidīga informācija! Tajā ir novērojams arī kāds cikls. Uzzināju, ko viņa dara un ko viņa plāno. Senāk viņa smēķēja Parlamentus, šoreiz viņa smēķēja cigaretes no Portugāles, lai gan tagad ikdienā smēķē tinamo tabaku. Uzjautāju, vai pie viņas ir grāmata, ko gadiem atpakaļ viņai uzdāvināju. Viņa teica, ka nē, nav. Es jautāju, kā! Kāpēc? Viņa atbildēja, jo toreiz liku to nodot tālāk, lai turpina iepriecināt citus. Pēkšņi vairs pārlasīt kādu lappusi no tās grāmatas nebija svarīgi. Vienkārši biju priecīga par piemirsto ģēniju sevī. Grāmata, ļoti iespējams, kādu priecējot kaut kur Rietumeiropā. Viņa piedāvāja man kādreiz doties ar viņu rāpties akmeņos, piedāvāja nosūtīt daļu no sevis uz Franciju. Lai vai cik brīnumaini viss neskanētu, pagaidām tās ir tikai varbūtības.

Mēs kopā devāmies atvadīties. Viņa man jautāja, vai joprojām rakstu. Es atbildēju, ka jā, rakstu. Svešinieks, šķērsodams mūsu ceļu, izvēlējās nenoklusēt, ka esam skaistas. Viņas attieksmē bija jaušama neuzticība par svešinieka piezīmi, bet es nevarēju aizvērties par brīnumiem. Viņas brīnumi šodien bija skeptiskāki vai kautrīgi, tas bija neierasti. Viņa jau bija tā, kura man iemācīja redzēt daudzus no brīnumiem. Kur gan ir noslēpušies viņas brīnumi? Atvadījāmies laikam uz Baznīcas ielas, es neorientējos Rīgā. Viņa devās tuvāk jūrai Liepājā, es devos tuvāk jūrai Jūrmalā. Atvadījāmies katra ar savu ceļa vēju. Ātrā solī smaidīju visu ceļu līdz stacijai. Klausījos mūzikas sarakstu, ko iesāku taisīt vakarnakt, kā smadzeņu atkopšanas terapiju pēc politisko debašu skatīšanās. Tajā esmu iesākusi apkopot dziesmas no mana mīļākā Cibas profila.

Nokļuvu Jūrmalā. Apskatījos, kas labs muzejā. Devos uz nākamo mērķi, jūru. Ceļā smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Muzicēja kāds Majoru opītis. Gaiss sāka garšot ne tikai pēc labas dienas, bet arī kādas apšaubāmas izvēles. Attapos pie vēl viena Brīnuma, tam pa kreisi bija vīna bode. Nopirku mini pudeli ar savu mīļāko sarkanvīnu. Pludmalē bija negaidīti pārāk daudz cilvēku. Pavēroju vārnas, pieelpojos jūraszāles un drīz vien devos projām. Pateicu garāmejošajam metāla detektora kungam "Cik forši!". Cerēju agrāk nokļūt mājās, lai varētu beidzot izdarīt ko lietderīgu, iekapsulēt šodienas emociju pārpilnību materiālā. Vilcienā pirksti izlēma, ka tomēr ir jāsauc spontānāko draugu un jāturpina baudīt silto oktobra sestdienu. Uzdāvināju viņam kastani. Turpinājām ar jaunu vīnu un priecājāmies. Tad pakašķējāmies. Nekas nopietns, viņš ātri saprata, ka man ir taisnība. Devāmies paēst, atgriezāmies. Iedzērām vēl un atvadījāmies. Atteicu citu rītdienas tikšanos, cerībā, ka beidzot ko lāgā paveikšu. Pārrados mājās Teslā.

Esmu piepildīta un nogurusi. Viss ir citādāks vēlreiz. Esmu pavisam, pavisam brīva! Esmu ar visiem un visur. Atnāku un aizeju. Manā gultā mani sagaida tikai mani sapņi un tikai mani murgi. Es mīlu katru svešinieku tieši tik ilgi, līdz paeju tam garām. Tad neatskatos. Pat ja atskatītos, es neredzētu, jo nenēsāju brilles. Vairs neožu kā vakardiena, bet smaržoju kā šodiena. Mana pirmā mīlestība ziņā nosauca mani par sauli, bet izlaboju, ka esmu staru terapija. Tas nekas, tā ir iesācēju kļūda. Esmu tik pateicīga, ka ābele no rīta atnāca, saklāja manu gultu, tad aizgāja. Viņa man šodien pateica, ka protu mīlēt un dzīvot. Šodien nestaigāju, bet plīvoju pāris milimetrus virs zemes. Garāmgājēji pat nenojauta, ka nepieskaros zemei. Tas būs mūsu mazais noslēpums. Šovakar dzeršu liepziedu tēju. Šodien vēlreiz esmu mīlējusi visus un neiemīlējusi nevienu. Esmu bagātākā meitene uz savas ielas, varbūt arī pasaulē.

Eolika - Tava Atnākšana