Šodien esmu pamodusies jūtoties tik jobani. Šodiena ir viena diena gadā, kad man vajadzētu būt visiem iemesliem un visām iespējām nejusties jobani. Pamodos pēcpusdienā no murgiem. Vienā no murgiem man divi cilvēki teica, ka ābele mirs, pēc laikam divām nedēļām. Tas bija briesmīgi. Viņu sejās bija bezcerība, it kā viņas zinātu. Murgā sažņaudzu kopā rokas un histērijā raudāju, lūdzos Dievam, lūdzu, neatņem manu ābeli, tikai ne to! Nākamajā murgā es devos uz ciemata kopmītnēm, lai pirktu zāli. Gatavojoties iet iekšā sēdēju uz soliņa, un senā informātikas skolotāja uztraukusies veda iekšā policiju. Bija migla un ļoti tumša enerģija. Pamodos no modinātāja, kas skanēja istabas otrā stūŗī, bez iespējas atlikt, lai šo visu aizmirstu. Tagad šos murgus pierakstu šeit, lai tie nepiepildītos un ābele nemirtu. Vairumā apsveikumu nav dvēseles. Ābele uzrakstīja, ka operāciju viņai varēs veikt tikai pēc mērķterapijas. Dzeru ūdeņainu kafiju, pagatavotu ar pēdējo kafiju. Matiem šodien vajadzēja izskatīties labi, bet tā nav.

Šodien nedrīkstu rakstīt ilgāk par divdesmit piecām minūtēm, jo man vajadzēs doties gatavoties tusēšanai ar manu mīļo filozofi un vēl neiepazītu politiķi. Esmu satraukusies, mīļā filozofe nav satikta sen, politiķe vispār. (Piebilde: Tur būs vēl cilvēki. Ak dievs!!!) Ko mēs vispār runāsim? Šodien ir liels spiediens, ka dienai jābūt izbaudītai, lai gan nezinu ko sagaidīt, tāpēc cenšos negaidīt neko. Man ir bail, ka pēc tik daudzām labām, tukšām dienām, šodiena būs piepildīta, bet slikta. Man dreb iekšas, vispār neesmu gatava nekam. Tā kā šodien dzeršu, derētu paēst. Nezinu, ko ģērbšu. Es gribu vemt un labu kafiju. Ceru, ka mana šodiena izvērtīsies laba un jūsu tikpat, ja ne labāka.